Raksturot ideālā skolotāja tēlu, pamatojoties uz Profesijas standartu.
Skolas dvēsele un pedagoģisko panākumu noteicējs ir skolotājs. Pat skolās ar trūcīgu materiālo bāzi,
gudri, prasmīgi un pašaizliedzīgi skolotāji gūst labus rezultātus. Par skolotāju var izmācīties katrs, bet ne katrs var būt skolotājs meistars. Te ir nepieciešams noteikts pedagoģiskais talants un profesijas prasībām atbilstošas personības īpašības. Galvenās no tām ir šādas :
Interese par pedagoģisko darbu un mīlestības pret bērniem.
Izvērtēt savu profesionālo darbību – analizēt savu sadarbību ar audzēkņiem un tās rezultātus, un izmantojot labāko pedagoģisko pieredzi. Pilnveidot savu profesionālo meistarību - piedalīties izglītības iestādes izglītības programmas izstrādē un/vai pārzināt to, rūpēties par audzēkņu drošību un veselību.
Sava mācību priekšmeta satura un metodikas pārzināšana:
Iepazīt jaunākās atziņas mācību un audzināšanas saturā un metodikā, analizēt mācību līdzekļu ( metožu, formu u.c. ) atbilstību audzēkņu spējām un izglītības mērķiem. Rosināt audzēkņu zinātkāri un izziņas intereses ,veidot mācīšanās prasmes - dažādos mācību metodes, formas un tehnoloģijas, saskaņā ar audzēkņu spējām, mācīšanās stiliem, arī izvēlēties mācību aktivitātes, kas padziļina izziņas interesi un izpratni. Arī skolotājam ir vajadzīga prasme sadarboties ar vecākiem, kolēģiem, citiem speciālistiem un sabiedrību.
Spēja iejusties skolēna attīstības līmenī, priekšzināšanās un emocionālajā stāvoklī ( empātija ).
Skolotājam ir vajadzīga prasme palīdzēt bērnam nodrošināt emocionālo, intelektuālo, ētisko un estētisko labklājību.
Prasme izvirzīt pamatotas un konsekventas prasības smalkjūtīgā viedā ( audzināt nemanot ).
Nodrošināt audzēkņa personības izaugsmi: sekmēt audzēkņu personības tikumisko īpašību attīstību, kas nepieciešamas reālai dzīvei un karjeras plānošanu. Veidot runas un uzvedības kultūru.
Ticība panākumiem ( pedagoģiskas optimisms ).
Skolotāja darba organizācijas ir sava specifika. Pirmkārt, viņa darba laiks ir nenormēts. Skolotāja darbadiena nebeidzas ar novadītajām mācību stundām. Pēc tām seko dažādas ārpusstundu nodarbības: konsultācijas skolēniem un vecākiem, darbs pulciņos, burtnīcu labošana un gatavošanās nākamās dienas nodarbībām. Daļu no šī darba skolotājs veic mājās, un tas nereti ieilgst līdz vēlai nakts stundai.
Otrkārt, skolotāja darbs ir pakļauts nemitīgai kritikai ( slēpti vai atklāti ) no skolēnu, vecāku, kolēģu un skolas vadības puses. Ierodas arī pārbaudītāji no Izglītības un zinātnes ministrijas un pašvaldības. Skolotāja sabiedriskajai autoritātei un stājai jābūt nevainojamai, jo tai seko visa sabiedrība. Viņu uzskata par paraugu jaunatnei.
Treškārt, skolotājam vienmēr jāgatavojas aktuālajām darba operācijām – mācību stundām un citām nodarbībām. Pabeidzot pedagoģisko mācību iestādi, skolotājs gan ir ieguvis nepieciešamās zināšanas specialitātē un metodikā, kā arī tiesības strādāt skolā, tomēr darba prasmes un pieredze vēl jāuzkrāj praksē. Tas notiek, nemitīgi gatavojoties nodarbībām, analizējot rezultātus un iepazīstot kolēģu pieredzi, kā arī paaugstinot kvalifikāciju pašmācības ceļā, dažādos kursos, konferencēs un metodiskajās sanāksmēs.
Izcilais angļu filozofs un pedagogs Džons Loks ( 1632 – 1704 ) bērnu salīdzināja ar baltu lapu, uz kuras audzināšana varot rakstīt visu, ko vēlas. Prakse viņa uzskatus neapstiprināja. Bērnu, kas uzsāk skolas gaitas, drīzāk var pielīdzināt vēstulei slēgtā aploksnē. Skolotājam tā uzmanīgi jāatver – nesaplosot. Vēstule rūpīgi jāizlasa, jāpārdomā un tad jāraksta sapratīga atbilde.