Pamattiesību jēdziens

Vērtējot cilvēka un valsts savstarpējas attiecības, visbiezāk tiek lietoti jēdzieni ‘cilvēktiesības’ un ‘pamattiesības’. Lielākoties šos jēdzienus iespējams izmantot kā sinonīmus, lai arī starp tiem pastāv noteiktas atšķirības.

Cilvēktiesības ir visaptverošs jēdziens, kas pamatā tiek lietots starptautiskajās tiesības, lai apzīmētu visu tiesību normu kopumu, kas valstij ir saistošas, regulējot personas attiecības ar valsti.

Savukārt pamattiesības ir tradicionāls konstitucionālo tiesību jēdziens. Ar to tiek apzīmētas tās cilvēktiesības, kuras valstis ietvērušas savas konstitūcijās, piešķirot tām noteiktu aizsardzību.

Tā kā Latvijā atbilstoši Satversmes tiesas praksei nepastāv juridiskas atšķirības starp cilvēktiesību normām, kas ir noteiktas Satversmes tekstā, un cilvēktiesību normām, kas Satversmē tieši nav minētas, cilvēktiesību un pamattiesību jēdzieni sakrīt.

Pamattiesības ir iespējams raksturot gan kā objektīvu, gan kā subjektīvu kategoriju.

Pamattiesības objektīvā nozīmē ir Satversmē, starptautiskajās tiesību normas, vispārējos tiesību principos un citos tiesību avotos ietvertas normas, kas regulē valsts un personas savstarpējās attiecības, noteicot robežas, ciktāl valsts vara tiesīga iejaukties ikvienas personas dzīvē, kā arī paredzot valstij noteikta apjoma pienākumu atbalstīt cilvēku viņa pamatvajadzību nodrošināšanā.

Pamattiesības subjektīvā nozīmē ir katras personas tiesības, pamatojoties uz tiesību normām, prasīt no valsts varas noteiktu rīcību, proti, sniegt atbalstu tās pamatvajadzību nodrošināšanai vai neiekļauties, kā arī nepamatotas valsts varas rīcības gadījumā vērsties ar juridiskiem mehānismiem pamattiesību aizsardzībai.

Pamattiesību veidi

Cilvēka tiesības un brīvības

Cilvēka tiesības ir konstitūcijā definētas subjektīvas tiesības, kas paredz vairāk vai mazāk noteikta subjekta esamību uz kuru tiek uzlikts šim tiesībām atbilstošs pienākums. Ja pienākums netiek izpildīts, tad cilvēktiesību subjektam ir tiesības prasīt tā izpildi (pozitīvais pienākums).

Piemēram:

Cilvēka tiesības ir tiesības uz izglītību, tiesības uz medicīniskās aprūpes minimumu, tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba, slimības un citos gadījumos.

Cilvēka brīvības attiecas uz nenotieku subjektu loku, kuriem konstitūcijā noteiktas ikviena cilvēka brīvības ir pienākums ieverot (negatīvais pienākums). Cilvēka brīvības neviens subjekts nedrīkst noliegt, un personai ir tiesības izmantot valsts aizsardzību, ja kāds prettiesiski ierobežo viņa brīvības.

Piemēram:

Cilvēka brīvības ir vārda brīvība, publicēšanas brīvība, biedrošanas brīvība , nodarbošanās brīvība.

Kolektīvas tiesības un individuālas tiesības

Kolektīvās tiesības no individuālajam atšķiras ar to, kas tās nav iespējams īstenot un aizsargāt vienpersoniski. Kā kolektīvas tiesības iespējams minēt publicēšanas un biedrošanas brīvību, streika tiesības, kuru īstenošanai ir nepieciešama vairāku personu līdzdalība.

Lielākā pamattiesību dala ir individuālās tiesības, kuras var īstenot ikviena persona.