Baltijas Starptautiskā Akadēmija

Studiju programmas “Tiesību zinātnes”

1.kursa dienas nodaļas

Studentes Alinas Trofimovas

Ieskaites darbs „Cilvēka pamattiesības”

Rīga, 2014

Pamattiesību loma mūsdienu valstī

Latvijas tautai, atgūstot tiesības brīvi pārvaldīt savu valsti, bija jāizlemj jautājums par principiem, kuri veidos šos valsts pamatus. Protams, pamati valstij bija ielikti ar Satversmes pieņemšanu 1922. gadā, tomēr 1990. gadā bija skaidrs, ka kopš 1940. gada pasaule savā attīstībā ir daudz sasniegusi un virzījusies uz priekšu.

Mūsdienu demokrātiskā tiesiskā valstī viena no galvenajam vērtībām ir cilvēks. Viņa tiesības un brīvības. Modernas valsts mērķis ir nodrošināt katra atsevišķa cilvēka brīvību, lai cilvēks varētu pēc iespējas pilnīgāk izpausties sabiedrībā kā tas elements.

Cilvēka tiesību un brīvību aizsardzība ir tiesiskas valsts un demokrātijas principu neatņemams elements. 1945. gada 24. oktobrī pieņemtie Apvienoto nāciju organizācijas (ANO) Statūti nosaka, ka cilvēktiesību un brīvību aizsardzība un ievērošana ir viens no vispārējiem starptautisko tiesību principiem. 1948. gada 10. decembrī ANO Ģenerāla asambleja pieņēma Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju, kas nosaka, par kādam indivīda tiesībām tiek runāts starptautisko tiesību kontekstā.

Papildu tam valstu konstitūcijās tradicionāli tiek ietverts plašs personas un valsts attiecību regulējums, piešķirot personām noteiktas tiesības attiecības ar valsts varu vai arī paredzot valsts varas robežas. Personas un valsts varas attiecību regulējumu konstitūcijās mēdz saukt par cilvēktiesību jeb pamattiesību katalogiem. Šādi katalogi konstitūcijās tiek ietverti jau kops pirmajam rakstītajam konstitūcijām. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija satur vienu no cilvēktiesību starptautiskiem katalogiem.

Nozīmīgākus starptautiskus cilvēktiesību katalogus satur arī Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskais pakts par sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām. Šie trīs starptautiskie dokumenti ir starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības sistēmas pamati.

Eiropas līmenī nozīmīgi dokumenti ir Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un brīvības aizsardzības konvencija un Eiropas Sociālā harta. Cilvēktiesību konvencija paredz Eiropas Cilvēktiesību tiesas izveidošanu, kas ir pilnvarota izskatīt arī atsevišķu personu sūdzības pret valstīm par konvencijā noteikto cilvēktiesību pārkāpumiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi ir saistoši tās dalībvalstīm. Līdz ar to Eiropā cilvēktiesību aizsardziņ starptautiskajā līmenī tiek nodrošināta ne tikai ar rekomendācijām un ieteikumiem atsevišķam valstīm cilvēktiesību ievērošanā, bet arī ar juridiski saistoša mehānisma starpniecību.

Nozīmīgu darbu cilvēktiesību jautājumu skaidrošanā veic Eiropas tiesībsargs, kura kompetencē ietilpst cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšana Eiropas Savienības institūcijās. Būtībā tiesībsargs ir valsts radīts cilvēku, indivīdu, pilsoņu pamattiesību aizstāvis, garants pret valsts varas, tas ierēdņu patvaļu, apspiešanu, nepareizu administrēšanu. Latvijā tiesībsarga funkcijas un uzdevumi noteiktas Tiesībsarga likumā. Ikvienai personai ir tiesības iesniegt sūdzību tiesībsargam gan par pamattiesību pārkāpumiem, gan arī par pamattiesību stāvokli atsevišķā jomā kopumā. Tiesībsarga lēmumi nav juridiski saistoši, tiem ir rekomendējošs raksturs, taču demokrātiskās tiesiskas valstis tiesībsarga lēmumiem ir liela autoritāte un valsts pārvalde tas respektē.

Nozīmīgs cilvēktiesību aizsardzības mehānisms ir arī Satversmes tiesa, kas ir pilnvarota pārbaudīt tiesību normu atbilstību austākā juridiskā spēkā tiesību normām. Gadījumos, kad Satversmes tiesa secina, ka tiesību norma neatbilsts augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tā attiecīgo tiesību normu atzīst par spēku zaudējušu. Satversme un Satversmes tiesas likums piešķir tiesības ikvienai personai iesniegt īpašu pieteikumu Satversmes tiesā – konstitucionālo sūdzību, ja persona uzskata, ka tiesību norma, pamatojoties uz kuru aizskartas personas pamattiesības, neatbilst augstākas juridiskā spēka tiesību normām.

Līdz ar to cilvēktiesības ir joma, kurā saplūst atsevišķas valsts konstitucionālās tiesības un starptautiskās tiesības. Satversmes tiesa vairakkārt ir noradījusi, kādā veida Latvijā funkcionē cilvēktiesību aizsardzības sistēma: „Satversmes 89. Pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem. No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertas cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, bet bijis gluži pretējs- - panākt šo normu harmoniju. Gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē.”

Valstu konstitucionālā prakse atzīst divus veidus, kādā iespējams konstitūcijā normatīvi noteikt personas pamattiesības. Liels vairums valstu izmanto t.s. pozitīvo metodi -konstitūcijās normas tieši noteic personas tiesības un brīvības. Šādā veida Satversmē ir rīkojies arī Latvijas konstitucionālais likumdevējs. Tomēr līdztekus tam pastāv t.s. negatīva metode - konstitūcijā tiek noteiktas nevis personas tiesības un brīvības, bet gan aizliegums valsts varai veikt noteiktas darbības, piemēram, aizskart personas brīvību, īpašumu vai privāto dzīvi. Valsts šādi nevis deklarē cilvēktiesības, bet gan tās atzīst ka pastāvošas un tikai ierobežo pati sevi, nosakot robežas, kuras valsts nedrīkst pārkāpt attiecības ar personu.