Konflikta attīstība

Konflikta attīstību var iedalīt trīs galvenajos posmos:

• Konflikta situācijas rašanās – tiek apzināti konflikta iemesls, konkurējošās intereses;

• Konflikta darbība – oponentu interešu sadursme;

• Konflikta atrisināšana (neatrisināšana) – interešu noregulācija (nenoregulācija).

Konfliktu atrisināšanas metodes

Visas konfliktu atrisināšanas metodes un veidus var iedalīt divās grupās: strukturālās un savstarpējās.

Pastāv četras strukturālās konfliktu risināšanas metodes:

• prasību un mērķu izskaidrošana;

• darbības koordinēšanas uzlabošana;

• stratēģiskā mērķa pamatota izvirzīšana;

• efektīvas atalgojuma sistēmas ieviešana.

Prasību un mērķu izskaidrošana. Viena no labākajām konfliktu atrisināšanas metodēm ir prasību un mērķu izskaidrošana padotajiem (grupām, nodaļām, dienestiem u.tml.). To skaitā vadītājam lietderīgi minēt sasniegto rezultātu lietderīgumu, pilnvaru un atbildības sistēmu, izmantoto procedūru un noteikumu kopumu u.tml.

Darbības koordinēšanas uzlabošana. Pilnvaru hierarhijas ieviešana organizācijās būtiski sakārto darbinieku savstarpējās attiecības, lēmumu pieņemšanu un informācijas plūsmas. Tāpat konflikta gadījumā starp padotajiem lieterīgi vērsties pie vadītāja, lai viņš pieņem lēmumu. Ja padotais zina un nešaubās par to, kura vadītāja lēmumi viņam jāpilda, konflikta rašanās samazinās.

Stratēģiskā mērķa pamatota izvirzīšana arī ir viena no konflikta atrisināšanas metodēm.Pēc būtības pamatoti izvirzītam un izstrādātam kopējam organizācijas mērķim vajadzētu apvienot atsevišķas grupas šī mērķa īstenošanai, neskatoties uz sīkiem savstarpējiem konfliktiem.

Efektīvas atalgojuma sistēmas ieviešana arī palīdz atrisināt konfliktus, nenovedot tos līdz negatīvām sekām.Svarīgi arī nepieļaut nepareizu un pretrunīgu atsevišķu vadītāju uzvedības stimulēšanu.

Pastāv arī pieci galveno savstarpējo konfliktu atrisināšanas stili:

• izvairīšanās no konflikta;

• sadarbība;

• piespiešana;

• kompromiss;

• problēmas risināšana.

Izvairīšanās no konflikta. Darbinieks vienkārši cenšas izvairīties no konflikta risināšanas, aizbildinoties ar laika trūkumu, nepiemērotu vietu un laiku u.tml.Šādā veidā ļaujot konkurentam atdzist un pārdomāt savus argumentus, ja konflikta iemesls ir nenozīmīgs, tas atrisināsies pats no sevis.

Taču ļoti bieži izvairīšanās no konflikta tikai attālina atrisinājumu, jo neapmierinātības iemesls netiek likvidēts. Ilga konflikta atlikšana rada negatīvu emocionālu spriedzi. Izvairīšanās no konflikta reizēm var demonstrēt arī vienaldzību pret partneri un viņa interesēm.

Sadarbība ir tāda risinājuma izstrāde, kura apmierina abu konfliktējošo pušu intereses. Parasti šo stilu izmanto darbinieki, kam mazāka vara nekā partnerim, vai izmanto tālredzīgi darbinieki: piekāpjoties šoreiz, tie gaida piekāpšanos no partnera kādā citā jautājumā. Sadarboties gatavi partneri ne tikai atrisina konfliktu, bet, noregulējuši attiecības, veido nākotnes sadarbības iespējas.

Piespiešana. Tas ir veids, kad viens no oponentiem nerēķinās ar otra interesēm un viedokli, aktīvi aizstāv savas pozīcijas, argumentē un kontrargumentē.Šis uzvedības stils var novest pie personīgiem apvainojumiem un cieņas aizskaršanas, līdz situācijai, kad liekas, ka mērķa sasniegšanai visi līdzekļi ir labi.Šādu stilu parasti izmanto spēcīgas personības ar apņēmību un stingrību lēmumos, vai arī cilvēki, kuri ir apstākļu spiesti un izmisuma dzīti,lielā stresā un ar augstu konflikta atrisināšanas motivāciju. Taču pozitīvs ir tas, ka ekstremālā situācijā konfliktanti var ieraudzīt viens otra stiprās un vājās vietas, apzināt patiesās vajadzības, vēlmes un intreses. Divu pušu konkurencē parasti uzvar tas, kam ir lielāka vara, resursi un mazāka perspektīvas (attiecību saglabāšanas vajadzība).

Kompromiss ir konflikta risināšanas veids, kad abas puses upurē daļu savu intrešu, savstarpēji piekāpjas apzinoties, ka abas ne tikai zaudēs, bet arī iegūs, ja tiks panākts abu oponentu vairāk vai mazāk apmierinošs lēmums, kas ļaus rīkoties un pavērs tālākas konstruktīvas darbības iespējas. Biznesā kompromisa taktika ir plaši izplatīta.

Problēmas risināšanas veids pēc būtības nozīmē saskaņas trūkuma atzīšanu un gatavību iepazīties ar visiem uzskatiem un viedokļiem, lai labāk saprastu konflikta iemeslus un rastu kompromisu. Tas, kurš izvēlas šo stilu, meklē vislabāko konflikta atrisināšanas variantu un necenšas īstenot savus mērķus uz citu rēķina. Tāpēc sarežģītās situācijās dažreiz ir lietderīgi izmantot tieši problēmas risināšanas paņēmienu, jo pārējie veidi nenodrošina efektīvu konflikta atrisināšanu.