Vai tiešām tā sēdēt, griezt zobus, vīstīt dūres un kauties pašiem ar savu niknumu?

Aci pret aci — māca asinsnaids, un mēs sākam paši rakties zemē, steigdamies pretim neredzamajam ienaidnie­kam, kas zogas mums klāt no apakšas. Ja cietais pliens nespēj salauzt viņu stangas un kapļus, tad nesalauzīs arī mūs! Ja viņiem ir pa pilnam sprāgstvielu, ko parakt mums zem kājām, — lūkosim tikt šiem pliena kurmjiem sānos, raksimies vēl dziļāk tiem apakšā — raksimies cauri neit­rālās joslas pazemei līdz pašiem vācu grāvjiem, lai, satie­koties apakšzemes tumsā, nāves cīņā saķeras rokas, lai strādā zobi un naži, un, ja lāpstas atvēzienam pietiks telpas, — arī lāpsta ir ierocis, ar kuru var pāršķelt galvu, pārcirst seju no deniņiem līdz mutei un tā cirst kakla artērijās, ka cirtējam iešļācas acīs karstu asiņu šalts.

Mums jācīnās par katru pēdu zemes, un mēs cīnā­mies — ar šautenēm, durkļiem, akmeņiem, nažiem, mīnām un rokas granātām.

Nāves sala ir kā apmilzusi skabarga vācu armijas labajā plecā, ar kuru tā piespiedusies pie Daugavas, glūnēdama pāri Tīreļpurvam uz Rīgas pusi, Ienaidnieks labprāt izrautu šo skabargu, bet mēs turamies izmisuši un ceram notu­rēties.

Līdz lielajam uzbrukumam, kas tik sen solīts un gaidīts, ka mēs viņam ticam tikpat svēti kā rīta nākšanai pēc melnākās biedu nakts.

Tad Nāves salas radžu lauztuvēs, bedrēs, blindāžās un grāvjos savilksies dūrē nevis divi bataljoni kā patlaban, bet savi divdesmit, un šī dūre ar visu spēku drāzīsies vācu armijai labajos deniņos — mums piepalīdzot, Ķekavas ceļu vārti atsprāgs vaļā, vāci plūdīs atpakaļ pār Iecavu un tālāk, un mēs iesim pa Bauskas lielceļu uz dienvidiem un tad pāri Lielupei, lai vāci bēgtu ārā no Jelgavas.

Mēs gādāsim, lai viņi neapstātos ceļā, — mēs iesim līdz Ventai, dzīsim viņus līdz jūrai un pāri Ņemanai. Un tad ...

Tad mēs iesim mājās, bet savas šautenes un granātas mēs ņemsim līdzi.

Vācu baroniem viņu muižās tā kā tā nebūs vairs palik­šana, bet reizē ar viņiem lai pazūd arī stražņiki un uradņiki, krievu uradņiki un krievu garnizoni, kas bez kaujas atdeva Kurzemi un Zemgali!

Viņi būtu atdevuši arī Rīgu, ja strēlnieki nesteigtos uz Sloku un Misas purviem un neapturētu vācu gājienu uz ziemeļiem.

Mēs tagad zinām, ko varam un spējam. Mūsu zemei jābūt tīrai no vāciem, bet no krievu suselniekiem ar.

Un tāpēc, ejot mājās, mēs ņemsim līdz savas šautenes.

XXIV

Divas nedēļas mēs neesam gulējuši cilvēcīgu miegu — vienmēr ar patronsomām pār krūtīm un ap vidukli, ar pretgāzu masku un metamām granātām pie rokas un tik tuvu nolikuši savas šautenes, lai tās varētu paķert vēl pusmiegā, kad mūs sauks kājās trauksmes signāli.

Divas nedēļas mēs esam centušies turēt ausis un acis vaļā — ne vien nakts stundās, bet arī tajos īsos dienas brīžos, kurus varam veltīt atpūtai. Kad blindāžā atgriežas maiņa, nākdama no izlūkošanas vai pozīciju darba — ta­gad pie tā sāk likt arī izlūkus —, strēlnieki tāpat kaujtērpā nolaižas salmos, un viņu miegu nespēj traucēt pašas skaļākās valodas.

Bet vajaga tikai kaut kur — kaut arī kaimiņu rotas sektorā vai pat aiz tās — noklaudzēt šāviena troksnim, kas, guļot zemes būdā, neizklausās daudz skaļāks par važoņa pātagas plīkšķi, — gulētājiem veras vaļā acis, no salmiem paceļas stūrainas, sapinkojušās galvas un viens otrs iet žāvādamies ārā apskatīties, ko dara ienaidnieks.

Divas nedēļas mēs esam dzīvojuši līdz pēdējam sasprin­dzinātiem nerviem, un tagad, zinot, ka naktī nāks rīdzi­nieki un mēs varēsim divas nedēļas vāļāties pa otru Dau­gavas malu, — mēs tikai tagad manām un jūtam, cik liels ir mūsu nogurums.

Pirmo reizi ejot no Nāves salas atpūtā — tas bija vēl aprīļa sākumā, kad neredzējām nevienas zaļas lapas un krastmalas bedrēs gulēja netīrs sniegs, — mēs jokojāmies un smējām kā skolēnu bars, brukdami ārā no klases, kad pienākusi lielā starpstunda. Arī virsniekiem un instruk­toriem bija priecīgas sejas, kaut gan mutes rājās un ne bez vainas, jo mūsu čalošanas atbalss, klīzdama pa Daugavu, bija aizsniegusi vācu sargposteņu ausis — un gaiss virs upes sāka vaidēt no granātšmīkstiem un šrapneļu sprādzieniem. Mēs bijām jau turpat pie Vidzemes krasta, bet pāris zēnus tomēr nācās nešus nonest no kuģīša, kam šrapneļa mēziens bija norāvis skursteni.

Tagad ir vasara — un otrā Daugavas malā mūs gaida lauku sētas, pusslēpušās dārzu zaļumā. Vairs nevajaga bradāt pa dubļiem kā aprīlī, un ir tik patīkami, ja var pēc divām grāvjos un granātbedrēs nīktām nedēļām no­mest zābakus un piesvīdušo blūzi, iet basām kājām pa saulē sasilušu zāli un atkal just, cik maigas ir aitu dābola baltās galviņas, cik viegli kutina pirkstus smilgu bārkstis un zaļganās timotiņa vālītes, un manīt nāsīs iesitamies nevis līķu trūdu smaku, bet medaini maigo āboliņa lauka aromātu.

Un tomēr — mēs ejam atpūtā klusēdami, bez agrākā bravūrīgā skaļuma, jo mums saguruši nervi, visas cīpslas un visi muskuļi, un, jūtot, ka mūsu vietās stājušies citi Nāves salas sargi, mums atslābst arī gribasspēks, kas līdz šim palīdzējis turēties kājās, būt modriem dienu un nakti, būt gataviem katru mirkli mesties cīņā.

Pāris dienas mēs noguļam kā āpši. Tad nomazgājamies, iztīrām drēbes, kas aplipušas dubļiem un kaļķiem, piesū­kušās ar sviedru un līķu smaku, un, juzdamies atkal kā cilvēki, sākam vērot debesis un zemi, ziedu pilnās pļavas un vējiņa viļņotos rudzu laukus jau citādām acīm, kurās atkal atgriezies dzīves prieks.

Tikai ejot pastaigāties pa bērzu birzēm un priežu sili­ņiem un dzirdot nobrīkšam sausu zaru zem neredzama nācēja kājām, acis kļūst atkaļ plēsīgas un asas, instinktīvi meklē resnāku celmu vai stumbru, aiz kura varētu aizklupt un glūnēt, un roka taustīdamās slīd gar sāniem, meklēdama metamo granātu, vai ķer pie pleca, gribēdama raut zemē šautenes siksnu.

Tad mēs atceramies, ka te nav ienaidnieku, ka šautenes palikušas rotai par mītni norādītās lauku mājās.

Mierīgi sāk atkal elpot krūtis, un divkārt zilākas tad liekas debesis, spožāka šķiet palikusi saule, medainas bez gala ir puķu smaržas un ziedošās rudzu druvas aromāts, ko atnesusi silta vēsma, iemaldījusies starp kokiem no lauku puses.

Tikai trešā vai ceturtā atpūtas dienā mēs sākam justies kā zēni un jaunekļi, nevis karotāji vien, Uz laiku beiguši skatīties nāvei acīs, mēs lūkojam ciešāk saskatīties ar meitenēm, kuras gadās sastapt uz ceļa, ieejot lauku sētās vai klīņājot ap negatavām pozīcijām, ko ceļ Daugavas labajā krastā pie vīru darba liktās sievietes.

Kurzemes bēgles un Rīgas strādnieces, kas palikušas, viņu fabrikām evakuējoties uz kādu Krievzemes malu, un tagad lūko pelnīt maizi ar zemes lāpstu.

Vairums tomēr ir kurzemnieces, un lauku ļaužu pazinēja acs tās var ātri atšķirt no zemgalietēm, kas ir gausākas un smagākas kustībās, it kā viņu locekļi būtu darināti no auglīgā un smagā kviešu māla. Tās ir lielāko tiesu kal­pones, kuru saimnieki bez saimes aizgājuši bēgļu gaitās, un gadās arī rezervistu sievas, kam valdības dotais pa­balsts liekas par mazu un kuras lūko nopelnīt ko klāt.

Šai raibu jaciņu un baltu lakatiņu barā gadās visai dai­ļas sejas ar saules un vēja bruņotiem vaigiem un izaici­noši zilām vai dzirkstoši brūnām acīm. Tās nevairās no strēlnieku skatieniem, bet meklē viņus un seko tiem, un, kad mēs taisāmies neapstājušies iet garām tranšeju strād­nieču pulciņam, aiz muguras iešalcas skaļi, vilinoši smiekli, kuros dzirdams aicinājums un reizē pārmetums, ka mums tak nav kur steigties, un mēs ejam ierakumos pārlieci­nāties, vai no sieviešu raktiem cīņas grāvjiem būs laba šaušana.

Šautenes mums palikušas mītnēs, un ieroču vietā mēs jokodamies liekam uz tranšejas malas un pie vaiga lāpstu kātus.

Tie vispirms jāizņem no mazām, bet stiprām rokām. Ņemot satiekas pirksti, var saskatīties vēl ciešāki, un tad izrādās, ka pēc darba beigām viena un otra strādniece jau agrāk nodomājusi iet pastaigāties pa Daugavmalas gra­vām, birzēm un celiņiem., kas aizvijas starp vasarāja un āboliņa laukiem, lai apvārkšņa malā pazustu debesu vai tālu mežu zilumā.

Tūliņ rodas līdzgājēji, un tā turpat Nāves salas pievārtē sākas senais stāsts par jaunām sirdīm un to pašu veco mīlestību, kas kara laikā un sevišķi pozīciju tuvumā mēdz būt visai īsa, bet toties vēl karstāka, jo mīlētāji kara ga­dos vairās domāt ko nesīs viņiem rīts.

Nesen vēl biklās meitenes tad kļūst par kaislām mīlniecēm, un jaunas sievas, kuru vīri aizgājuši karā, bieži mēdz turēt uzticības solījumu tikai tik ilgi, kamēr rodas gadījums to neturēt.

Kara laikā zēni un jaunekļi ņem ieročus un kļūst pār ienaidnieku nāvētājiem, un meitenēs un sievās mostas alka mīlēt par kareivjiem kļuvušos jaunekļus un zēnus ar nevaldītu straujumu.