Добавил:
Upload Опубликованный материал нарушает ваши авторские права? Сообщите нам.
Вуз: Предмет: Файл:
Dvēseļu putenis. 1. daļa.doc
Скачиваний:
0
Добавлен:
01.05.2025
Размер:
1.43 Mб
Скачать

Viņa saņemas, bet velti lūko iedegt acīs dusmu kvēlu — un rājiena vietā nāk smaids. Un stāstījumā, ko beidzot viņa var sākt stāstīt, tai smaidi jaucas ar asarām.

Toreiz, kad es aizgājis — nežēlīgs un ļauns —, viņa gribējusi padarīt sev galu, bet māte, laikam ko nojauz­dama, neatstājusies ne soli, Un Mirdzas bēdas beidzot paklaidējis Cēsu virsnieku balles viļņojums. Tad viņa sākusi domāt par mums abiem, mūsu mīlu, raudādama caurām naktīm un saukdama mani atpakaļ. Vai tad es neesot manījis šos viņas sirds balss saucienus, kam vaja­dzējis iet pie manis kā radio viļņiem cauri padebešu ba­riem un Tīreļpurva klajumiem?

«Nē,» es apmulsis saku.

Mirdza ir tuvu raudām.

«Redzi nu,» viņa rājas, uzmezdama lūpas, «kāds tu esi bijis nevērīgs un ciets!» — un tūliņ atkal sāk smieties, ieķeras ausīs, velk manu galvu sev pie sejas, un mana mute kā noreibusi kamene sāk staigāt pa viņas vaidziņiem un kaklu, kura baltumu atsedzis kažociņa apkakles pavērums.

«Tu nenāci, un man atkal sagura sirds un negribējās vairs dzīvot. Zini, Artūr, es runāju nopietni: ja tu mani pavisam aizmirsīsi — notiks nelaime. Un, ja iemīlēsi kādu citu, es izskrāpēšu tai acis,» viņa atkal kļūst jautra, smejas un plucina man ausi, un maigi silts ir viņas pirkstu pieskāriens.

Es solos viņu mūžam neatstāt, un tad vēl man jāzvēr, ka es nepīšos ar citām skuķēm. Kad arī tas ir padarīts, Mirdza metas ap kaklu ar kaislu skraujumu un tā smacē skūpstiem, ka man draud apstāties sirds,

«Nu tu atkal esi mans,» viņa jautri saka, «neatdošu nevienai citai — tu biji, esi un vienmēr būsi mans.»

Kaut kas iesmeldzas dvēselē kā veca, apdzijusi rēta, tai­sīdamās no jauna asiņot, — atmiņas viļņi sāk šūpot Mirdzas istabiņā redzētās svešās sejas, bet, kā nojauzdama vaicājienu, meitenes mute aizslēdz manējo — un vecajai sāpju smeldzei liek rimt un klusēt laimes vilns.

Palicis jau pustumšs, citu ciemiņi sen aizgājuši mājās, un vecais sanitārs, nemanot pienācis mums klāt, ar klusu ieklepošanos dod zīmi, ka ir pēdējais laiks.

Viņš, goda vīrs, bez vārda saprot manu lūdzošo ska­tienu, ar smaidu aizgriezdamies sānis, un, slēpdamies aiz sanitāra muguras no biedru acīm, mēs steidzamies atvadīties.

«Atnākšu rīt,» Mirdza dveš man pie auss, un viņas karstā elpa man mulsina sirdi un apdedzina kaklu.

Tad viņa ir prom, līdz ar to pazudis pēdējais dienas gaišums, un vakarkrēsla melna ir kā nakts.

Neatbildēdams uz biedru vaicājumiem, es eju atpakaļ gultā, un mani neaizskar Miķelsona zobgalība, saprotošais Cintiņa smīns un Vedēja jūsmošana, ka no visiem palātas strēlniekiem man esot feinākie skuķi.

«Diezin no kurienes viņš rāvis tādu mantu?» Vedējs nopūšas, un es neviļus pasmaidu, tūliņ novērsdamies, lai pašapzinīgs un tāpēc varbūt muļķīgs neiznāktu šis smaids.

Biedri jau guļ lielo miegu, gurdi kvēl sarkanā, pusgrieztā spuldzes guns, bet sirds man vēl pilna atmiņu salduma, uz lūpām deg Mirdzas skūpsti un krūtīs palicis lielas laimes vilns.

Tad no palātas kaktiem, kas izskatās pavisam tumši, un no sienām, gar kurām sagulušās ēnas, sāk iznirt smejošas, ņirdzīgas sejas. Viņas šūpojas tumsā, nāk klāt, un nicīgi viebjas viņu bezkrāsainās lūpas. Tās smīn, cenzdamās ko sacīt, un sirds man sažņaudzas lielās sāpēs, kļūdama kā čūlojoša rēta, ko ķēris nežēlīgu pirkstu pieskāriens.

Es aizveru acis, bēgdams no tumsas seju ņirdzīguma, bet viņas prot iezagties arī aiz acu plakstiņiem un smejas, šķobās un ņirdzīgi saka:

«Mēs bijām pirms tevis, tu esi mūsu pēcnieks, he, ne ...»

Es aizsedzu seju rokām, bet ēnu ņirgas spiežas cauri plaukstam, un, apsviedies uz mutes un iespiedis spilvenā karstos vaigus, es manu tumsas balsis čukstam pie auss:

«Nekas, nekas, pēcnācēja kungs. Visi jau nevar būt pirmie, he, he ...»

Tumsas ņirdzīgums uztrauc mani sēdus, liek sažņaugties dūrēm un degošām acīm vērties palātas krēslībā. Bet krēslība ir pilna izsmejošu čukstu, un viņi sāk rimties tikai pēc tam, kad sūrs miklums man apmiglojis acis.

Tad es kļūstu atkal auksts un ciets un, sakodis zobus, sev saku, ka ar šodienu ir gana, ka man jāaizdzen atkal­redzēšanās iedvestais prāta mulsums un ka tam visam jādara gals.

Ar šo apņemšanos es iemiegu, sapņos mani nemoca ēnu rēgi, bet liekas, ka maigas lūpas staigātu man pa seju, glāstītu muti un turpat, turpat pie auss čukstētu salda meitenes balss:

«Mīļais, mīļais... tu esi mans uz visiem laikiem, un nemēģini no manis vaļā tikt!»

Es uzmostos ar smaidu uz lūpām, un visu dienu — līdz ciemiņu stundai — man ir līksms prāts.

Domās es virknēju ironiski asas frāzes, kuras man jā­saka Mirdzai, kad tā šodien atnāks mani apciemot. Bet sirds lāgā netic, ka es spēšu tās izrunāt, un dvēseles dzi­ļumos es manu jautru, sudrabotu smieklu zvaniņus.

Kāds neredzams tur viegli smejas un saka:

«Nepretojies laimei, ļauj visam iet savu ceļu, lai notiek tas, kam jānotiek!»

Pienāk satikšanās laiks, un man piemirsies viss vēsums, ar kādu prātā apņēmies es saņemt meiteni. Sirds pilna saldu gaidu, un acis bez stājas veras palātas durvīs, kā gribēdamas tās ātrāk vaļā vērt.

Citiem atnāk ciemiņi viens pēc otra: sirmi tēvi, jaunas meitenes ar bikli zilām acīm un vecas māmiņas, un sir­snības siltums sāk pludot ap gultām, pie kuru gulētājiem atnākuši sērst viņu mīļie, bet Mirdzas vēl nav, un gaidu klusums ap mani jau kļuvis augoša, trausmīga nemiera pilns.

«Varbūt satikusi ceļā kādu draudzeni,» es sevi mierinu,

«Varbūt arī kādu draugu,» ņirdzīgi iečukstas kāds nere­dzams, un sirds man žņaudzas greizsirdīgās sāpēs.

«Varbūt māte nelaiž ... varbūt... bet viņa tomēr at­nāks — nāks katrā ziņā,» es cenšos sev iegalvot ar visu varu, un, liekas, to pašu sākušas čukstēt manas lūpas, jo Vedējs, turpat blakus gulēdams, piepeši saka:

«Ko tu teici, Artūr?»

Es aizgriežos uz Cintiņa pusi, bet tūliņ īgns atkritu augšpēdus un sāku skatīties griestos, jo acis ir sastapušas ar draudzīgi smīnošo izlūka skatienu.

Ciemiņu laiks ir beidzies, biedru tuvinieki pazuduši aiz durvīm, kuru baltums liekas kļuvis izsmejoši salts, bet es vēl gaidu savu meiteni.

Gribasspēks rājas, prāts saka, ka šodien neviens vairs nerādīsies, un klusa cerība mierina:

«Varbūt viņa atnāks rīt.»

Auksta un vējaina aiz loga uzaususi diena, un bezgala gausi velkas laiks. Lēnāka liekas kļuvusi pat mūsu gaita, un lēnāki palikuši ārstu soļi, tiem apstaigājot mūsu gul­tas, un nepelnīti skaļa šķiet strēlnieku smieklu šalka, kas, brāzdamās cauri palātai, iešalcas man ausīs, kad Miķelsons, nobeidzis savu kārtējo anekdoti un sataisījis nevai­nīgi nopietnu seju, sāk atkal pūst griestos papirosa dūmu lokus.

Beidzot sanitāri aiznesuši ēdiena traukus, māsa Elza

Соседние файлы в предмете [НЕСОРТИРОВАННОЕ]