- •Aleksandrs Grīns
- •Dvēseļu putenis
- •Ir agra rīta stunda, un aiz loga sarkans blāzmo saules lēkts.
- •Viss aizpeld miglā: nav vairs ne māju, nedz mātes atceres, un tikai sirds dziļumos deg sāpju smeldze, nebeidzama kā mūžība un asinsnaids.
- •Varbūt to pašu meitenes seju, kuras attēlu viņš nēsā sev līdzi, slēpdams kā sirdī sistu vainu, ko nedrīkst redzēt labāko draugu acis?
- •Iedomu vara kļūst tik liela, ka man liekas, es dzirdu baložu rūkšanu. Tikai tā kļūst arvienu stiprāka, saukdama atcerē mūsu staļļu jumtus, pa kuriem dūdodami mēdza staigāt baložu bari.
- •Vadu komandieriem tūliņ jāierodas rotas kancelejā.
- •Viens no tiem ir Vilnis, kam nepacietības un trauksmīguma pilni visi locekļi. Viņš klusi svilpo un dungo, nelikdamies zinis par miegaināko uzrūcieniem, un viss liekas kā savilkta atspere.
- •Vēl vairāk pa labi, gar Tukuma dzelzceļu, lauzīsies uz Ķemeru pusi pulkvedis Francis ar saviem rīdzniekiem, kas jau bijuši tepat pie Slokas vācu ugunī.
- •Izlūki pienāk mums klāt, Konrāds vārīgi nolaiž zemē savu nastu un ar lielo plaukstu slauka acis, jo atnestais ir viņa draugs Lejiņš.
- •Vācu lodes spindz arvien biežāki, un biežāki tās ārda zemi un kapā lietus peļķes, sviezdamas gaisā dubļus un ūdens šļakatas, bet tēvs ar Salu vēl nav beiguši valodas.
- •Virsleitnants izskrien mūsu ķēdei cauri, tad apcērtas skrējienā apkārt — acis zib, smaidošā mutē atmirdz zobu baltums — un māj mums uz vācu tranšeju pusi, izrāvis no jostas metamo granātu:
- •Vairīdamies no ierakuma malas, ko kapā lodes, mēs velkamies uz grāvja vidu, bet tas tā pielijis, ka duļķainais ūdens apņem zābaku purnus.
- •Vācu ložmetējs vāgūža augšā rej aizgūdamies; viņa šāvienu klaudzēšanā manāma satraukta steiga, un tātad ugunsgrēka iesākumu ir pamanījis arī ienaidnieks.
- •Viņš vēl nav beidzis stāstīt, kad mēs visi reizē sviežam šautenes pie vaiga.
- •Viņa sauciens liek skriet ledainam vēsumam pāri mūsu sakarsušajām mugurām un visiem reizē griezt galvas uz meža pusi.
- •Visur mana miglas dūmaku lēno ņirbēšanu. Spocīgas kļūst miglā visu lietu kontūras, un zilganpelēkas ir palikušas dzīvajo un mirušo sejas.
- •Viņi guļ ūdenī un dubļos, kā nu kurais kritis, un peļķes, kurās iegūlušās viņu galvas, ir tumšākas nekā tās, kurās nav neviena miroņa.
- •Vilnis apstājas savā soļošanā, bet tad nopurina galvu, kā dzīdams projām bažas un viņu grūtumu, un, piegājis pie loga, vēro raudošās debesis un pielijušo ielu, kas tagad izskatās kā gara dubļu palts.
- •Vilnis tomēr neatlaižas.
- •Viņas atgriezušās atkal, nelaiž mani vaļā, bet viņu dēļ man vairs nemetas kauns pašam no sevis.
- •Istabiņas kaktu ēnas kļuvušas baisīgi melnas. Tad viņas saplūst kopā, iestājas tumsa, un mani apņem nakts, kuras melnums pilns nopūtu un rēgu, un nav nevienas zvaigznes, kas mirdzētu nakts tumsībā.
- •Vilnis pieceļas, nosēdina man Oļu blakus, pielej glāzes un liek mums izdarīt saderināšanās ceremoniju.
- •Visi trīs mēs lecam kājās un pieliekušies sākam skriet uz vītola pusi, pie kura atspiedies bija stāvējis vācu sargkareivis.
- •Viņas plēš pušu miglas segu, ceļas augšup un slīd lejup, tausta, meklē un vēl nav atradušas mērķi, ko tām cenšas rādīt raķete pēc raķetes.
- •Vecais vīrs paskatās man sejā brīnpilnām acīm un bēdīgi nopurina sirmo galvu, zem kuras tam saaudzis bārdas mežs.
- •Iesalnieks saliecies iet uz ratu pakaļpusi, tad pagriežas un vaicā:
- •Varbūt sanitāra daudzinātais slavenais ķirurgs, kam operācijās tik veikla roka un nekļūdīgs skats.
- •Viņš pieceļas no gultas malas, uzmet man neapmierinātu skatu un pārmetoši nosaka:
- •Viņam sakustas melnās ūsas, lūpas savelkas smaidā, un, mādams ar galvu, tas atsedz savu segu, parādīdams kāju, kas visa notīta, un kā atvainodamies saka:
- •Viņš veras manī izpuvušu acu dobumiem, sejas tam vairs nava, un stings un drausmīgs ir atsegto zobu smaids, kurus vairs neapslēpj pīšļos sakritusi mute.
- •Viņa nāk atpakaļ, nesdama solīto plāksni un rakstāmo irbuli, smaidīdama teic:
- •Ir pelēka diena, bet gaišs un dzīvības pilns liekas pēc nakts rēgiem rudens dienas pelēkums.
- •Viss, liekas, aizpeld projām, sirds, šķiet, stājas, tumsa sagāžas pār mani, vēl šūpodama kaut kur projām, un tad es nekā nesajūtu vairs.
- •Vilnis smejas:
- •Vilnis viltīgi piemiedz acis, bet lūpas, kaut sakniebtas, lai savaldītu smieklus, raustās un dreb.
- •Vedējs apvainojas, grib sākt lamāties, bet Pētersons atmet ar roku un liek kruķus padusē.
- •Viss atkal ir kluss. Sniegs snieg, saldēdams muguru un plecus, un tad nakts vēsma man, nezinu, no kurienes, uzpūš virsū smēķa smaku.
- •Vedējs notvīkst kā uguns un, uztrūcies augšā, grib skriet kauties, bet Sēja aizsteidzas tam priekšā, ar veselo roku sagrābj aiz pleca un atsviež atpakaļ.
- •Vedējs ir apsēdies uz savas gultas malas, un es bez redzēšanas manu, ka tas atkal urbj degunu.
- •Viņa saņemas, bet velti lūko iedegt acīs dusmu kvēlu — un rājiena vietā nāk smaids. Un stāstījumā, ko beidzot viņa var sākt stāstīt, tai smaidi jaucas ar asarām.
- •Viņš, goda vīrs, bez vārda saprot manu lūdzošo skatienu, ar smaidu aizgriezdamies sānis, un, slēpdamies aiz sanitāra muguras no biedru acīm, mēs steidzamies atvadīties.
- •Iziet cauri palātai, laizdama pāri mūsu gultām pētoši laipnu skatu, un sirds sāk vēl karstāk degt gaidās, jo tagad vairs nav tālu viesu laiks.
- •Viņš noliecas, lai ņemtu savu mantu maisu un celtu augšā, bet Miķelsons kā kaķis uzlec tam uz skausta, ieņem plauktu un, laizdams logā spļāvienu gar krieva pinkaino galvu, nosaka;
- •Viņš sākumā purina galvu, bet, Miķelsonam piedraudot ar durkli, saraujas un saka:
- •Vācu šauteņu uguns kļūst vājāka, un tad instinkts mums liek gar baļķi līst pa labi, kur klaudz Spandega un Priedīša šautenes.
- •Vajātāji nāk arvien tuvāk.
- •Viņš aicina sev līdzi virsseržantu un iet pa labi, lai vēl reizi pie dienas gaismas novērotu vācu ierakumus un vietas, kur naktis varētu būt jaunais postenis.
- •Vācu pusē viss ir un paliek klusu. Arī pēc tam, kad priekšnieks sagrābis kādu āzi aiz koka kājas un paraustījis, lai pārliecinātos, vai drātis skan.
- •Vienā rāvienā mēs esam kājās un metamies ārā no sava mitekļa, skrējienā vēl berzēdami miegu no acīm.
- •Vācu tranšejās pēc kareivja pazušanas iestājies vēl lielāks klusums. Un tad to pārtrauc gaviļbrāzma: «Bravo, Letten! Brav-o-o-o!»
- •Viņš skatās man garām savām sagurušām acīm, kurām iesarkani plakstiņi, un lūpas tam lēni kustas, kā sarunājoties ar sevi pašu vai kādu citu, kas man nav saredzams.
- •Ieraudzījis tēvu, Sēja mehāniski stiepjas taisns, bet tad, paskatījies tam acīs, kas priecīgas un gaišas, atkal nolaiž pie cepures celto roku, kļūdams vēl smaidošāks.
- •Vai tiešām tā sēdēt, griezt zobus, vīstīt dūres un kauties pašiem ar savu niknumu?
- •Varbūt lai nepaliktu par meliem dzejnieku spriedelējumi par mīlas un nāves tuvumu.
- •Viņš skatās, nevarēdams acu novērst no Nāves salas, virs kuras bedrēm un grāvjiem, un sargātāju galvām tagad trako granātu putenis.
- •Vāci ir akurāti ļaudis, un pēc viņu artilērijas uguns iesākšanās un beigšanās laika var regulēt pulksteni.
- •Iet lielā uzbrukumā mums nav atļauts — šīs nakts gaitas būs tikai demonstrācija, bet krievu štābs vēlas rītausmā no mums saņemt ložmetējus un gūstekņus.
- •Varbūt mirušā tēva pēdējā griba, varbūt mūsu kopējā asinsnaida balss.
Varbūt sanitāra daudzinātais slavenais ķirurgs, kam operācijās tik veikla roka un nekļūdīgs skats.
Mana sakustēšanās likusi pulsa vērotājam palaist vaļā roku, un tagad pret mani pagriežas pelēka seja ar skumjām, pētošām acīm, kurās iegūlušo noguruma izteiksmi vēl pavairo iesirmo ūsu pelēkums.
Aiz vecā ārsta stāv otrs, tumšmatains un slaiks, un, mādams uz manu pusi, vecais kaut ko saka man nezināmā — laikam latīņu — mēlē.
Jaunais godbijīgi noliec galvu un iet man klāt. Viņam ir sievišķīgi baltas rokas slaikiem, labi koptiem pirkstiem, ļoti sārtas lūpas, bet nemierīgas kvēles pilnas acis un no rokām un sejas nāk smaržūdeņu aromāts.
Jaunais ārsts skar manu kreiso plecu, tad noliecas vēl vairāk, lūko ieskatīties mutē — no pieskāriena smagi iesāpas virslūpa man un mēle.
Ārsts papurina galvu un atkāpjas sānis, dodams vecajam ceļu. Bet ķirurgs stāv, kā stāvējis, turēdams kopā saliktās rokas, un skatās man garām sienā, un gurds bez gala ir viņa skumjo acu pelēkums.
Viņš stāv tā labu laiku, tad nopūšas, paloka galvu un, nepaskatījies uz manu pusi, iet pie nākošās gultas, pasirms un mazliet jau līks, un liekas, ka viņam sagūlušas plecos visas redzētās sāpes un nemanāmi spiež viņam uzkrautais gurums, ko veci un jauni karavīri, nākdami no kaujas lauka šurp, atnes sev līdzi.
Ārsti apstaigā visas gultas, māsa iet viņiem nopakaļ, tverdama gausi mestās piezīmes, un tad viņi visi trīs pazūd palātas durvīs — un mēs esam atkal vieni.
Blakusgultā gulētājs sakustas, kāpj ārā un, kājām sataustījis tupeles, iet man klāt un apsēžas uz deķa malas, tīdamies slimnieka mētelī.
Viņam kaklā pakārta roka, smaidošas, ūdeņainas acis, sarkani mati, vasarasraibumiem nosēti vaigi un mazliet pastrupa mēle, kas toties runā vēl steidzīgāk:
«Kā klājas otrās rotas zēniem? Mani sauc Vedēju, esmu trešā vada. Dabūju todien pie Pavasariem pa elkoni, neko daudz nesāpēja, bet kauls pušu gan. Ārsts gan liedz staigāt, bet, ja nemana, bumbulēju apkārt, citādi garš laiks. Vai nezini kaut ko par pirmās rotas kaprāli Zirni! Zini, tāds garš tēviņš palsām ūsām un sarkanu degunu, pats koknesietis un man vēl veca rada no mātes puses. Puikas, kas guļ šeit, stāsta, ka redzējuši vēl ap pusdienas laiku. Gulējis ar citiem ķēdē un bijis vēl dzīvs, tikai no lādēšanās gluži aizsmacis. Kur tu dabūji? Laikam krūtīs, ka esi tik bāls?»
Sarkanmatainais strēlnieks ber vienu jautājumu pēc otra, prašņā un vaicā, gaidīdams atbildi. Viņš sāk jau justies aizskarts, kļūst gausāks savā taujāšanas steigā, un tad piepeši no tās puses, kur pirmīt vērās manī strēlnieks ar tumšām ūsām, ko nezināju vārdā saukt, atskan dārdoša un barga balss:
«Vai beigsi reiz tarkšķēt, ložmetējs gatavais! Tam puisim lode palikusi galvā, un tu tāpat nedabūsi no viņa atbildes.»
Sarkanmatis paskatās uz runātāja pusi sirdīgām acīm un nosaka:
«Neārdies, kaprāli bez strīpām, ne te rota, ne tava nodaļa! Gribu — runāju, negribu — nerunāju. Atradies virspavēlnieks!»
Viņš pieceļas no gultas malas, uzmet man neapmierinātu skatu un pārmetoši nosaka:
«Kā es to varēju zināt? Būtu uzreiz teicis, ka nevari parunāt!»
Sarkanmatis iet projām, apsēstas pie kāda cita — trīs gultas aiz manis — un tūliņ iegrimst valodās.
Melnūsainais skatās tam pakaļ dusmīgām acīm, tad pagriež galvu, spļauj sienā pār piecu, un, redzot šo nicīgo žestu, man nāk atmiņā Mīlgrāvis un sirdī sakāpj savāds maigums.
Tas tak ir Pētersons, mūžam drūmais mūsu vada pirmās nodaļas komandieris un kaprāļa Salas draugs. Tagad viņš ir novērsis skatu no pļāpīgā strēlnieka sejas — un acīs tam saplok dusmas. Viņš glāsta mani savam tumšajām acīm, kurās vairs nav īgnuma, tikai labsirdība un skumjas, un, nevarēdams ne vārda tam pasacīt, es ceļu roku un ar viņas plaukstu māju Pētersonam sveicienu.