Latviešu folkoras krātuve
1924. gada 2. decembrī pēc skolotājas un folkloras pētnieces Annas Bēzkalnes ierosmes nodibināja Latviešu folkloras krātuvi, sākotnēji pakļauta LR Izglītības ministrijas Pieminekļu valdei. To vadīja kolēģija, kuras sastāvā bija Jānis Endzelīns (priekšsēdētājs), Pēteris Šmits,Jānis Kauliņš, Ludis Bērziņš un Anna Bērzkalne (krātuves pārzine). Darbu sākot, Latviešu folkloras krātuve no Barona biedrības un individuālajiem vācējiem saņēma vairāk kā 35 000 folkloras vienību. No 1929. gada līdz 1944. gadam pārzinis bija Kārlis Straubergs. Ar aptaujas lapu palīdzību Latviešu folkloras krātuve vāca folkloras materiālus, kurus visbiežāk iesūtīja skolotāju mudinātie skolēni. LU studentes E. Hauzenbergas vadībā vāca apvidvārdus un vietvārdus. Pavisam krātuve izdeva 28 grāmatas, kas apkopoja materiālu krājumus, kuru kārtošanā piedalījās tās darbinieki, zinātniskus apcerējumus un tematiskus krājumus, kuru autori bija paši vācēji un tautasdziesmu melodiju krājumus.
1931. gadā Latviešu folkloras krātuve organizēja ekspedīciju uz Kuršu kāpas ciemiem, kur tolaik vēl prata kursenieku valodu, bet 1943. gadā uz dažādām Latvijas vietām. Otrā pasaules kara beigās folkloras materiāli tika noglabāti divos banku seifos, bet vairums rokrakstu tika aizvesti uz Džūkstes pagastu, plānojot to pārvešanu uz Zviedriju.
Otrais pasaules karš
Pēc kara Latvijas PSR varas orgāni likvidēja Latviešu folkloras krātuvi un pie Latvijas Valsts Universitātes nodibināja Folkloras institūtu. Pārņemot krātuvi, 1945. gadā tika reģistrētas 2 308 348 folkloras vienības.
No 1946. gada Folkloras institūts tika iekļauts Latvijas PSR akadēmijas sastāvā, 1950. gadā pārdēvēts par Etnogrāfijas un folkloras institūtu, 1956. gadā par Valodas un literatūras institūta Folkloras sektoru. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā atjaunoja Latviešu folkloras krātuvi pie Literatūras, folkloras un mākslas institūta, kas kopš 1999. gada ir Latvijas Universitātes sastāvdaļa.
Galvenais materiālu vākšanas veids bija ekspedīcijas, kurās no visas Latvijas savāca ap 300 000 folkloras vienību, ieskaitot fotoattēlus un skaņas materiālus. 2000. gadā tika noorganizēts brauciens uz lībiešu novadu Kolkas pagastā, 2006. gadā pie Lietuvas latviešiem Sventājā.
Krišjāņa Barona tautasdziesmas
Man jaiet, man jaiet, Dziedat, meitas, ko gaidat? Es nevaru še palikt! Vaj jums rozes neziedeja? Paliek mani rudzi, mieži, Es lustiga dziedataja, Kà iesēti, nenopļauti Man zied rozes, magonites. Man jaiet, man jaiet
Kur, bāliņi, tu dabuji Es nevaru še palikt! Tik vēligu līgaviņu? Paliek manis kumeliņis Dziedaj' ganus vadidama, Uzaudzets, neiebraukts Azaidiņu vāridama. Man jaiet, man jaiet,
Es nevaru še palikt! Viena māsa Cēsîs dzied, Paliek mana līgaviņa. Otra dzied Valmierâ, Uzrunata nepaņemta Abàm balsis atskaneja . Pār tam Prūšu robežām Man jaiet, man jaiet, Es nevaru še palikt! Kas pļaus manus rudzus, miežus, Lai brauc manu kumeliņu, Lai brauc manu kumeliņu, Lai ņem manu līgaviņu.
Dziedot dzimu, dziedot augu, Dziedot mūžu nodzīvoju, Dziedot nāvi ieraudziju Paradìzes dārziņâ.
Dziedadama, līgodama Brāļam vedu līgaviņu, Lai dziedaja, lai līgoja Visu mūžu dzīvojot.
Es citkārt jauns būdams Dziesmas tinu kamolâ; Kad gribeju, tad dziedaju, Pa vienai attīdams.
Lai es dziedu, kad es dziedu, Dziesmu man nepietrūka: Nav vēl viena izdziedata, Simtu jaunu sacereju.