III. Subkutānās mikozes.

Šajā gadījumā ierosinātājs lokalizējas zemādā, bet tas var izplatīties pa limfas ceļiem uz reģionāliem limfmezgliem, var skart arī kaulus un locītavas.

Subkutānās mikozes visbiežāk ir hroniskas infekcijas ar abscesu, fistulu, granulomatozu iekaisumu veidošanos. Ierosinātāji ir plaši izplatīti dabā, īpaši augsnē uz trūdošiem augiem. Sēnes nokļūst zemādā traumatiskas implantācijas rezultātā, piem., ieduroties ērkšķiem. Šīs slimības ir tieši saistītas ar lauksaimniecības darbiem, tropu klimatu un tradīciju staigāt basām kājām. Visbiežāk tiek traumētas pēdas un rokas.

Raksturīgākais piemērs ir sporotrihoze, ko ierosina Sporotrichium schenckii. Tas ir ģeofils organisms, augsnē bieži sastopams.

IV. Sistēmas jeb dziļās mikozes.

Šajā gadījumā mikotiskā infekcija skar visu organismu.

Cilvēks inficējas, ieelpojot augsnē saastopamu dimorfo sēņu sporas. Augsnē sēnes ir hifu formā, organismā kļūst apaļas.

Visbiežāk slimība ir lokāla un asimptomātiska, un tikai atsevišķos gadījumos notiek procesa ģeneralizācija, kad attīstās smagas, pat letālas formas. Liela nozīme ir organisma imunitātei, g.k. celulārajai. Tāpēc dziļās mikozes bieži sastop AIDS slimniekiem. Svarīgas ir 4 slimības un to ierosinātāji

• Coccidioides immitis /kokcidiomikoze/,

• Histoplasma capsulatum /histoplazmoze/,

• Blastomyces dermatidis /blastomikoze/,

• Paracoccidioides brasiliensis /parakokcidiomikoze/.

Oportūniskās mikozes

Oportūniskās mikozes ierosina nosacīti patogēnās sēnes, kas atrodas normālajā mikroflorā. Svarīgākā no šīm infekcijām ir kandidoze, retāk sastopama aspergilloze un mukoroze.

Kandidozes ierosinātāji pieder pie Candida ģints, piemēram Candida albicans, C.tropicalis, C.krusei, C.pseudotropicalis u.c.

C.albicans un C.tropicalis pieder pie Fungi imperfecti, bet citām sugām ir izdevies pierādīt seksuālo vairošanās stadiju, tāpēc tās ir askomicetes.

Izšķir sekojošas stadijas kandidu mijiedarbībā ar organismu:

• kolonizācija

• virspusējas ādas un gļotādas infekcijas (piem. ēde, vulvovaginīts)

• lokālas, dziļi invazīvas infekcijas (ezofagīts)

• hematogēna diseminācija

C.albicans atrodama uz gļotādām mutē, zarnu traktā, vagīnā kā normālās mikrofloras pārstāvis. Citas kandidu sugas var atrast uz ādas.

Kandidām ir neparasta morfoloģija – tām ir 2 morfoloģiskās formas:

1. apaļās (raugu) formas, kas vairojas pumpurojoties;

2. pseidohifas – izstieptas, garenas šūnas, kas atdalītas viena no otras ar iežmaugām. Atgādina „cīsiņu virtenes”.

Bez tam viena suga – C.albicans veido arī īsto micēliju. Šajā gadījumā hifas ir sadalītas individuālās šūnās ar starpsienām. Audos pie kandidozes vienlaicīgi var redzēt apaļās formas, pseidohifas un C.albicans gadījumā arī īstās hifas.

Kultivēšana – kandidas audzē uz Saburo agara istabas temperatūrā 37⁰ C temperatūrā. Izaug krēmkrāsas kolonijas, kas atgādina mīklas piciņas.

Tīrkultūras identifikācija:

1. pēc bioķīmiskām īpašībām (laktozes, glikozes, maltozes, saharozes u.c. cukuru šķelšana);

2. pārbaudot „dīgļu” testu – ja svaigas C.albicans kultūras ievieto serumā un inkubē 37⁰ C 3 stundas, blastkonīdiji „uzdīgst” – no tiem atiet garš izaugums, sāk veidoties hifa.

Patoģenēze – tā parasti ir endogēna infekcija. Veicinošie faktori:

1. ādas un gļotādas traumas, svīšana un macerācija (izmirkšana);

2. aptaukošanās, cukura diabēts un citi metabolisma traucējumi, hormonālas izmaiņas grūtniecības laikā un lietojot orālās kontracepcijas līdzekļus;

3. normālās mikrofloras inhibīcija ilgstošas antibiotiku terapijas rezultātā;

4. kortikosteroīdu, pretvēža ķimiopreparātu un citu imūnsupresīvo līdzekļu terapija;

5. imūndeficīts, piem. AIDS;

6. polārie vecumi;

7. intravenozo narkotiku lietošana, ilgstoša kateterizācija, mākslīgās vārstules u.c.

Klīnika

Kolonizācija – kandidu skaita pieaugums kādā vietā bez jebkādām patoloģiskām sekām. Cēlonis var būt antibiotiku, orālo kontracepcijas līdzekļu lietošana, cukura diabēts.

Piena ēde – mutes gļotādas bojājums. Biežāk sastopams jaundzimušajiem. Uz vaigu gļotādām parādās balts aplikums, ko veido pseidohifas un nolobījies epitēlijs. Zem aplikuma ir sārta, mitrojoša, sīkām erozijām klāta virsma. Mutes infekcija var būt arī diabēta, imūndeficīta gadījumos, kā arī lietojot antibiotikas un kortikosteroīdus.

Vulvovaginīts – atgādina jau aprakstīto piena ēdi, bet papildus raksturojas ar izteiktu kairinājumu, niezi un izdalījumiem. Viens no predisponējošiem faktoriem ir vagīnas skābās reakcijas izmaiņas. To var radīt diabēts, grūtniecība, progesterons un antibiotikas.

Ādas kandidoze – tiek skartas siltākās un mitrākās ādas virsmas: lielās ādas krokas, paduses, cirkšņi. Iekaisusī āda ir sarkana, mitrojoša, robežjoslā parādās vezikulas. Grūti atšķirt no dermatomikozēm. Predisponējošie faktori ir aptaukošanās un diabēts.

Ezofagīts – lokāla, invazīva kandidu infekcija. Tā ir tipiska AIDS slimniekiem un norit uz izteikta imūndeficīta fona. Ir sāpes aiz krūšu kaula, sāpes ēšanas laikā, var būt asiņošana no barības vada.

Hematogēni diseminētā kandidoze – saistās ar imūndeficītiem un citiem organismu novājinošiem faktoriem. Tā rodas no kandidu primārās kolonizācijas vai infekcijas vietas, diseminējas ar asinīm, ierosinot sekundārus infekcijas perēkļus iekšējos orgānos – nierēs, sirdī, smadzenēs un citur.

Terapija ir atkarīga no procesa smaguma. Virspusējos bojājumus ārstē lokāli ar nistatīnu un mikonazolu. Diseminācijas, invazīvu infekciju gadījumā ārstē ar amfotericīnu B.

Aspergillozes.

Aspergillus ir dabā plaši sastopama pelējumu sēne. Cilvēka patoloģijā visbiežāk sastop A.fumigatus un A.flavus. Tie ierosina dažādas saslimšanas - plaušu, acs radzenes, brūču utt. Visbiežāk inficējas tie cilvēki, kuriem ir kāds imunodeficīts.

Slimības slikti padodas terapijai.

Mukoroze jeb fikomikoze.

Mucor sēne organismā iekļūst aerogēni vai caur traumētu ādu. Parasti saslimst novājināti cilvēki – ir kāds imunodeficīts vai arī hroniska saslimšana – diabēts, tuberkuloze u.c. Var veidoties keratīts, otomikoze, aknu bojājumi, ādā pseudogummas.