II. Dermatomikozes

ir galvenokārt nagu un matu infekcijas, tās skar arī dermu. Parasti tiek skarti keratinizētie audi. Process reti kad skar dziļākos audus.

Infekcijas visbiežāk izplatās kontakta ceļā, pie kam kā nozīmīgs predisponējošs faktors jāmin ādas macerācija.

Slimības visbiežāk ierosina 3 radniecīgu ģinšu dermatofīti – Trichophyton, Microsporum un Epidermophyton, kā arī raugiem līdzīgā sēne Candida.

Inficēšanās notiek ar hifu fragmentiem vai konīdijām. Dermatofītu virulence ir ļoti zema, tādēļ veseliem cilvēkiem tie nespēj radīt infekcijas procesu zemādā vai dziļākos audos. Patoģenēzes mehānismi vēl nav līdz galam noskaidroti. Svarīgi ir sekojoši fakti:

1. ļoti liela nozīme ir celulārai imunitātei;

2. dermatofīti spēj izmantot keratīnu kā substrātu, tāpēc ferments keratināze tiek uzlūkots kā patogenitātes faktors;

3. infekcijas procesu raksturo atkarībā no tā lokalizācijas vietas, piem., pēdu mikoze, onihomikoze (skar nagus), galvas mikoze (skar matus un skalpa ādu);

4. matu bojājumiem izšķir sekojošus veidus:

   • eksotriha infekcija – mats tiek skarts tikai no ārpuses

   • endotriha infekcija – sēne invāzijas rezultātā ir iekļuvusi mata iekšienē;

   • fāviska infekcija (no vārda „favus” – kraupis) – ap inficēto matu folikuliem veidojas dzeltenīgas kreveles. Ierosinātājs – Trichophyton schoenleinii

5. ir izteikta apkārtējo audu reakcija – eritēma, vezikulas, nieze.

Klīniskās izpausmes

Dermatofītisks ādas bojājums akūtā stadijā raksturojas ar izteiktu niezi, eritēmu, ādas lobīšanos un zvīņošanos, vezikulām un ādas mitrošanu. Hroniskas infekcijas gadījumā parasti novēro tikai zvīņošanos un ādas plaisāšanu, āda ir sausa.

Dermatofitiska matu bojājuma gadījumā mati kļūst trausli, nespīdīgi, nolūst. Nagu infekcijai raksturīga nagu dzeltēšana, sabiezēšana, deformēšanās un plaisāšanās.

Diagnostikā svarīga ir klīniskā aina, bojāto audu mikroskopiskā izmeklēšana un ierosinātāju kultivēšana.

Terapija parasti ir lokāla. Bojātos matus izrauj, nagus noņem ķirurģiskā ceļā. Lokālai lietošanai efektīvi ir azola atvasinājumi: mikonazols, klotrimazols, ekonazols. Šie preparāti iedarbojas uz ergosterola sintēzi.

Trihofītija.

Trichophyton rubrum bojā nagus, pēdu un plaukstu ādu. Inficējas baseinos, pirtīs, caur apaviem. T.violaceum rada matu bojājumus, tie lūst 1-3 mm virs ādas, redz ovālus laukumus ar bojātiem matiem. Var redzēt arī zvīņošanos, galvenokārt bārdā. Šo slimību sauc par cirpējēdi. Inficējas ar sporām. T.schonleinii izraisa kraupi jeb favus, tā ir vissmagākā slimības forma. Veidojas dziļi matu bojājumi, tie izkrīt, neataug. Inficējas kontakta ceļā ar sporām.

Mikrosporija. To ierosina suņu, kaķu sēne Microsporum canis. Mikrosporija ir biežākā no visām sēņu slimībām (80%. Bojā matus, uzacis, skropstas).

Epidermofitija. Ierosinātājs Trichophyton inguinale. Skar ādas lielās krokas – cirkšņus, paduses, retāk nagus.

Epidemioloģija – dermatomikozes ir izplatītas visā pasaulē. To vairāk ir mitra un silta klimata zonās. Bērni ir uzņēmīgāki pret ādas infekcijām nekā pieaugušie. Atkarībā no tā, kādu ekoloģisko nišu apdzīvo dermatofīti, tos iedala 3 grupās:

1. ģeofīlie dermatofīti apdzīvo augsni,

2. zoofīlie dermatofīti parazitē mājas un savvaļas dzīvniekos un putnos. Parasti infekcijas avots ir kaķi un suņi, bet biežākais ierosinātājs – Microsporum canis;

3. antropofilie dermatofīti parazitē tikai cilvēkos. Cilvēki inficē viens otru tieša vai netieša kontakta ceļā. Biežākie ierosinātāji ir: E.floccosum, T.rubrum, T.violaceum.