Sēnes. Sēņu ierosinātās patoloģijas

Sēnes apzīmē gan ar grieķu, gan latiņu izcelsmes nosaukumiem – Fungi (gr.), Mycetes, Mycota (lat.).

Zinātni par sēnēm sauc par mikoloģiju. Sēnes ir dabā ļoti plaši izplatīta mikroorganismu grupa, kas apdzīvo daudzas ekoloģiskās nišas. Vairums no sēnēm ir saprofīti. Ir zināmi aptuveni 150.000 sēņu sugu. Ap 400 no tām piemīt patogēnas īpašības. Tomēr cilvēka patoloģijā nozīmīgo sēņu sugu skaits ir daudz mazāks un nepārsniedz dažus desmitus.

Sēnes ir eikarioti, kas nesen izdalīti atsevišķā valstī Fungi.

Sēnēm ir īsts kodols (viens vai vairāki) ar kodolapvalku (galvenā eikariotu pazīme), tām ir Goldži aparāts, ribosomas, mitohondriji, endoplazmātiskais tīkls un citas eikariotu šūnas struktūras. Šūnu aptver membrāna, kuras sastāvā ietilpst glikoproteīni, lipīdi un ergosterols. Kā zināms, zīdītāju šūnu galvenais sterols ir holesterols. Uz šo fundamentālo atšķirību balstās modernās pretsēņu terapijas meklējumi. Virs membrānas novietota plāna rigīda šūnas siena, kuras galvenais komponents ir hitīns (N-saturošs polisaharīds). Dažām sēnēm var būt polisaharīdu kapsulas, piem., Cryptococcus neoformans. Sēnes nesatur hlorofilu. Tās ir heterotrofas.

Pēc formas izšķir 2 veidu sēnes:

1. pavedienveida jeb micelārās jeb pelējuma sēnes, kas sastāv no tieviem, gariem, zarotiem pavedieniem – hifām. Hifas ir vienšūnu vai daudzšūnu. Savijušos hifu masu sauc par micēliju.

2. apaļās jeb raugu sēnes, kas ir vienšūnu organismi 3-5-7 m lielas.

Atsevišķas sēnes ir dimorfas - tātad sastopamas gan apaļu šūnu, gan pavedienu veidā, piemēram, histoplazmas. Dimorfās sēnes raksturojas ar izteiktu patogenitāti.

Patoloģija

Ir sekojošas sēņu izraisītas patoloģijas:

• mikotoksikozes

• mikogēnā alerģija

• mikozes (patogēno sēņu infekcijas)

• oportūniskās mikozes (nosacīti patogēno sēņu infekcijas)

Mikotoksikozes

Daudzas sēņu sugas spēj producēt toksiskas vielas, ko sauc par mikotoksīniem. Ir zināmi vairāk par 100 šādu toksīnu. Mikotoksīni var izraisīt akūtu vai hronisku saindēšanos. Labāk izpētīti ir sekojoši mikotoksīni.

• Ergotamīns

Tas ir viens no populārākajiem sēņu alkaloidiem. Tā producents ir Claviceps purpurea – pelējuma sēne, kas inficē labību, izraisot melno graudu slimību.

Ergotamīnam ir ļoti daudz farmakoloģisku efektu, piem., tas rada izteiktu perifēro artēriju un arteriolu spazmu (vazokonstrikciju), tieši stimulē gludo muskulatūru utt. Ergotamīna atvasinājumus lieto medicīnā, lai ārstētu migrēnu, stimulētu dzemdības u.c.

• Psihotropās vielās

Sēnes producē arī vielas ar izteiktu psihotropu iedarbību, kas rada halucinācijas un eiforiju.

Te jāmin, piemēram, psilocīns, psilocitīns. Jāatzīmē, ka visplašāk tiek pielietots šīs grupas preparātu pussintētiskais derivāts LSD (lizergīnskābes dietilamīds).

• Aflatoksīni

1960-tajos gados Anglijā tika aprakstīta saindēšanās epidēmija tītaru fermās. Saimniecībām tika nodarīti milzīgi ekonomiskie zaudējumi. Izrādījās, ka tītaru barošanai tika izmantoti graudi, kas inficēti ar pelējuma sēni Aspergillus flavus. Šī sēne producē mikotoksīnus, ko nosauca par aflatoksīniem. Tagad ir zināms, ka aflatoksīniem piemīt arī kancerogēna darbība.

Mikogēnā alerģija

Sēņu nokļūšana cilvēka organismā bieži vien izraisa paaugstinātas jutības jeb alerģiskās reakcijas. Tā kā sēņu apkārtējā vidē ir daudz, dažādi to elementi, kā sporas, hifu fragmenti utt. nonāk gaisā. Tāpēc viens no gaisa piesārņojuma rādītājiem ir „sēņu sporu skaits” (konīdiju). Ja organismā veidojas pastiprināta atbildes reakcija uz sēnēm, attīstās rinīti, astma, alveolīti.

Jāatzīmē, ka jebkuru mikotisku procesu pavada vēlīnā tipa alerģiskās reakcijas pret vienu vai vairākiem sēņu antigēniem. Tas ir spēkā gan tad, kad procesu ierosina saprofītiska sēne, piem., Aspergillus, gan arī invazīvo dziļo mikožu gadījumā.

Mikozes (mikotiskās infekcijas)

Tās ierosina patogēnās sēnes. Sēņu infekcijas visbiežāk skar ādu, tādēļ mikozes iedala, ņemot vērā, kurš ādas slānis tiek skarts. Kā zināms, āda mikroskopiski sastāv no 3 daļām:

1. epidermas jeb virsādas,

2. dermas jeb īstās ādas,

3. hipodermas jeb zemādas (subcutis).

Atbilstoši tam klīniskajā mikožu klasifikācijā ir sekojošas slimību grupas:

1. Superficiālās jeb keratomikozes.

2. Dermatomikozes.

3. Subkutānās mikozes.

4. Sistēmas jeb dziļās mikozes ir atsevišķa slimību grupa, kurā infekcija disseminējas, tātad tiek skarts viss organisms.

I. Superficiālās (keratomikozes)

Šajā gadījumā infekcija skar epidermu. Epiderma ir ādas virsējā, epiteliālā kārta. Tā sastāv no daudzkārtaina plakanā epitēlija, kur šūnas sakārtotas cita virs citas noteiktā secībā. Apakšā ir vienkārtains pamatslānis (stratum basale), no kura veidojas augstāk gulošās epidermas kārtas. Pašā virspusē ir raga slānis (stratum corneum), kas sastāv no nedzīvām, pilnīgi pārragotām šūnām, kas kā elastīga, necaurlaidīga plēve klāj ķermeņa virsmu. Šī slāņa galvenā sastāvdaļa ir keratīns – izturīgs, nešķīstošs proteīns. Keratīns ietilpst arī epidermas derivātu – matu un nagu sastāvā.

Infekcija skar epidermas nedzīvo raga slāni (stratum corneum) un matu kutikulu. Parasti tās ir vieglas, tikai kosmētiskas nozīmes infekcijas. Klīniski tās izpaužas kā hipopigmentēti vai hiperpigmentēti ādas plankumi. Raksturīgi ir tas, ka nenovēro apkārtējo audu reakciju. Šīs slimības ir viegli diagnosticējamas un ārstējamas. Kā piemēru var minēt daudzkrāsaino ēdi Pityriasis versicolor, ko ierosina raugveidīgā sēne Pityrosporum orbiculare. Uz ķermeņa parādās dzelteni-brūni neregulāri, saplūstoši plankumi, kas zvīņojas. Diagnostika – mikroskopija, terapija – lokāla (joda tinktūra u.c.).