- •Aleksandrs Grīns
- •Dvēseļu putenis
- •Ir agra rīta stunda, un aiz loga sarkans blāzmo saules lēkts.
- •Viss aizpeld miglā: nav vairs ne māju, nedz mātes atceres, un tikai sirds dziļumos deg sāpju smeldze, nebeidzama kā mūžība un asinsnaids.
- •Varbūt to pašu meitenes seju, kuras attēlu viņš nēsā sev līdzi, slēpdams kā sirdī sistu vainu, ko nedrīkst redzēt labāko draugu acis?
- •Iedomu vara kļūst tik liela, ka man liekas, es dzirdu baložu rūkšanu. Tikai tā kļūst arvienu stiprāka, saukdama atcerē mūsu staļļu jumtus, pa kuriem dūdodami mēdza staigāt baložu bari.
- •Vadu komandieriem tūliņ jāierodas rotas kancelejā.
- •Viens no tiem ir Vilnis, kam nepacietības un trauksmīguma pilni visi locekļi. Viņš klusi svilpo un dungo, nelikdamies zinis par miegaināko uzrūcieniem, un viss liekas kā savilkta atspere.
- •Vēl vairāk pa labi, gar Tukuma dzelzceļu, lauzīsies uz Ķemeru pusi pulkvedis Francis ar saviem rīdzniekiem, kas jau bijuši tepat pie Slokas vācu ugunī.
- •Izlūki pienāk mums klāt, Konrāds vārīgi nolaiž zemē savu nastu un ar lielo plaukstu slauka acis, jo atnestais ir viņa draugs Lejiņš.
- •Vācu lodes spindz arvien biežāki, un biežāki tās ārda zemi un kapā lietus peļķes, sviezdamas gaisā dubļus un ūdens šļakatas, bet tēvs ar Salu vēl nav beiguši valodas.
- •Virsleitnants izskrien mūsu ķēdei cauri, tad apcērtas skrējienā apkārt — acis zib, smaidošā mutē atmirdz zobu baltums — un māj mums uz vācu tranšeju pusi, izrāvis no jostas metamo granātu:
- •Vairīdamies no ierakuma malas, ko kapā lodes, mēs velkamies uz grāvja vidu, bet tas tā pielijis, ka duļķainais ūdens apņem zābaku purnus.
- •Vācu ložmetējs vāgūža augšā rej aizgūdamies; viņa šāvienu klaudzēšanā manāma satraukta steiga, un tātad ugunsgrēka iesākumu ir pamanījis arī ienaidnieks.
- •Viņš vēl nav beidzis stāstīt, kad mēs visi reizē sviežam šautenes pie vaiga.
- •Viņa sauciens liek skriet ledainam vēsumam pāri mūsu sakarsušajām mugurām un visiem reizē griezt galvas uz meža pusi.
- •Visur mana miglas dūmaku lēno ņirbēšanu. Spocīgas kļūst miglā visu lietu kontūras, un zilganpelēkas ir palikušas dzīvajo un mirušo sejas.
- •Viņi guļ ūdenī un dubļos, kā nu kurais kritis, un peļķes, kurās iegūlušās viņu galvas, ir tumšākas nekā tās, kurās nav neviena miroņa.
- •Vilnis apstājas savā soļošanā, bet tad nopurina galvu, kā dzīdams projām bažas un viņu grūtumu, un, piegājis pie loga, vēro raudošās debesis un pielijušo ielu, kas tagad izskatās kā gara dubļu palts.
- •Vilnis tomēr neatlaižas.
- •Viņas atgriezušās atkal, nelaiž mani vaļā, bet viņu dēļ man vairs nemetas kauns pašam no sevis.
- •Istabiņas kaktu ēnas kļuvušas baisīgi melnas. Tad viņas saplūst kopā, iestājas tumsa, un mani apņem nakts, kuras melnums pilns nopūtu un rēgu, un nav nevienas zvaigznes, kas mirdzētu nakts tumsībā.
- •Vilnis pieceļas, nosēdina man Oļu blakus, pielej glāzes un liek mums izdarīt saderināšanās ceremoniju.
- •Visi trīs mēs lecam kājās un pieliekušies sākam skriet uz vītola pusi, pie kura atspiedies bija stāvējis vācu sargkareivis.
- •Viņas plēš pušu miglas segu, ceļas augšup un slīd lejup, tausta, meklē un vēl nav atradušas mērķi, ko tām cenšas rādīt raķete pēc raķetes.
- •Vecais vīrs paskatās man sejā brīnpilnām acīm un bēdīgi nopurina sirmo galvu, zem kuras tam saaudzis bārdas mežs.
- •Iesalnieks saliecies iet uz ratu pakaļpusi, tad pagriežas un vaicā:
- •Varbūt sanitāra daudzinātais slavenais ķirurgs, kam operācijās tik veikla roka un nekļūdīgs skats.
- •Viņš pieceļas no gultas malas, uzmet man neapmierinātu skatu un pārmetoši nosaka:
- •Viņam sakustas melnās ūsas, lūpas savelkas smaidā, un, mādams ar galvu, tas atsedz savu segu, parādīdams kāju, kas visa notīta, un kā atvainodamies saka:
- •Viņš veras manī izpuvušu acu dobumiem, sejas tam vairs nava, un stings un drausmīgs ir atsegto zobu smaids, kurus vairs neapslēpj pīšļos sakritusi mute.
- •Viņa nāk atpakaļ, nesdama solīto plāksni un rakstāmo irbuli, smaidīdama teic:
- •Ir pelēka diena, bet gaišs un dzīvības pilns liekas pēc nakts rēgiem rudens dienas pelēkums.
- •Viss, liekas, aizpeld projām, sirds, šķiet, stājas, tumsa sagāžas pār mani, vēl šūpodama kaut kur projām, un tad es nekā nesajūtu vairs.
- •Vilnis smejas:
- •Vilnis viltīgi piemiedz acis, bet lūpas, kaut sakniebtas, lai savaldītu smieklus, raustās un dreb.
- •Vedējs apvainojas, grib sākt lamāties, bet Pētersons atmet ar roku un liek kruķus padusē.
- •Viss atkal ir kluss. Sniegs snieg, saldēdams muguru un plecus, un tad nakts vēsma man, nezinu, no kurienes, uzpūš virsū smēķa smaku.
- •Vedējs notvīkst kā uguns un, uztrūcies augšā, grib skriet kauties, bet Sēja aizsteidzas tam priekšā, ar veselo roku sagrābj aiz pleca un atsviež atpakaļ.
- •Vedējs ir apsēdies uz savas gultas malas, un es bez redzēšanas manu, ka tas atkal urbj degunu.
- •Viņa saņemas, bet velti lūko iedegt acīs dusmu kvēlu — un rājiena vietā nāk smaids. Un stāstījumā, ko beidzot viņa var sākt stāstīt, tai smaidi jaucas ar asarām.
- •Viņš, goda vīrs, bez vārda saprot manu lūdzošo skatienu, ar smaidu aizgriezdamies sānis, un, slēpdamies aiz sanitāra muguras no biedru acīm, mēs steidzamies atvadīties.
- •Iziet cauri palātai, laizdama pāri mūsu gultām pētoši laipnu skatu, un sirds sāk vēl karstāk degt gaidās, jo tagad vairs nav tālu viesu laiks.
- •Viņš noliecas, lai ņemtu savu mantu maisu un celtu augšā, bet Miķelsons kā kaķis uzlec tam uz skausta, ieņem plauktu un, laizdams logā spļāvienu gar krieva pinkaino galvu, nosaka;
- •Viņš sākumā purina galvu, bet, Miķelsonam piedraudot ar durkli, saraujas un saka:
- •Vācu šauteņu uguns kļūst vājāka, un tad instinkts mums liek gar baļķi līst pa labi, kur klaudz Spandega un Priedīša šautenes.
- •Vajātāji nāk arvien tuvāk.
- •Viņš aicina sev līdzi virsseržantu un iet pa labi, lai vēl reizi pie dienas gaismas novērotu vācu ierakumus un vietas, kur naktis varētu būt jaunais postenis.
- •Vācu pusē viss ir un paliek klusu. Arī pēc tam, kad priekšnieks sagrābis kādu āzi aiz koka kājas un paraustījis, lai pārliecinātos, vai drātis skan.
- •Vienā rāvienā mēs esam kājās un metamies ārā no sava mitekļa, skrējienā vēl berzēdami miegu no acīm.
- •Vācu tranšejās pēc kareivja pazušanas iestājies vēl lielāks klusums. Un tad to pārtrauc gaviļbrāzma: «Bravo, Letten! Brav-o-o-o!»
- •Viņš skatās man garām savām sagurušām acīm, kurām iesarkani plakstiņi, un lūpas tam lēni kustas, kā sarunājoties ar sevi pašu vai kādu citu, kas man nav saredzams.
- •Ieraudzījis tēvu, Sēja mehāniski stiepjas taisns, bet tad, paskatījies tam acīs, kas priecīgas un gaišas, atkal nolaiž pie cepures celto roku, kļūdams vēl smaidošāks.
- •Vai tiešām tā sēdēt, griezt zobus, vīstīt dūres un kauties pašiem ar savu niknumu?
- •Varbūt lai nepaliktu par meliem dzejnieku spriedelējumi par mīlas un nāves tuvumu.
- •Viņš skatās, nevarēdams acu novērst no Nāves salas, virs kuras bedrēm un grāvjiem, un sargātāju galvām tagad trako granātu putenis.
- •Vāci ir akurāti ļaudis, un pēc viņu artilērijas uguns iesākšanās un beigšanās laika var regulēt pulksteni.
- •Iet lielā uzbrukumā mums nav atļauts — šīs nakts gaitas būs tikai demonstrācija, bet krievu štābs vēlas rītausmā no mums saņemt ložmetējus un gūstekņus.
- •Varbūt mirušā tēva pēdējā griba, varbūt mūsu kopējā asinsnaida balss.
Vēl vairāk pa labi, gar Tukuma dzelzceļu, lauzīsies uz Ķemeru pusi pulkvedis Francis ar saviem rīdzniekiem, kas jau bijuši tepat pie Slokas vācu ugunī.
Un tad vēl Pētersons zin stāstīt, ka mums par cīņas biedriem šodien būšot krievu zemessargi, un nospļaudamies tūliņ piemetina, ka ar diegiem neesot aršana un ar tādiem tēvaiņiem kopā nekāda karošana.
Mēs ejam uz priekšu, tumsa metas arvien zilganāka, bet visapkārt viļņo bieza rudens migla, virs kuras liekas peldam ņameļu jumti un koku galotnes.
Kad celulozes fabrikas nami palikuši aiz muguras, mēs nogriežamies no lielceļa pa labi, pārkārtojamies kaujas gatavībā, un mūsējais un pirmais vads iet platā frontē abiem pārējiem pa priekšu. Zem kājām atkal šļakst ūdens, jo pielijuši visi lauki un dūkstainās pļavas un paltis vietām tik lielas, ka miglā tām nav saredzama otra mala, un viņas izskatās kā ezeri, kas apstājuši mūs no visām pusēm.
Visur viļņo miglas lāņi. Mēs brienam tiem cauri pa lietus paltīm, un rudens rīta pelēkās ausmas klusumu pārtrauc tikai ūdens skalošanās ap strēlnieku zābakiem, kas velk sev līdz smagas dubļu pikas. Visur bālo miglas dūmakas, viz pelēkas peļķes, un mēs ejam pa ūdeni un miglu un nezinām, cik tālu ienaidnieks.
Tad no labās puses, kur ausmas paisumā pazudis rotas komandieris ar pirmo vadu, dzird kādu steidzīgi brienam šurpu pa dubļu un miglas lāņiem, un mēs bez komandas palēninām soļus un padusēs turētās šautenes ņemam abās rokās, liekot pirkstu pie sprūda, jo nevar zināt, kas staigā — draugs vai ienaidnieks.
No miglas mutuļiem iznirst Vilnis, ko Sala norīkojis par mūsu vada ziņnesi pie rotas komandiera, un aizelsies vēsta:
«Virsleitnants pavēlēja sūtīt vadam pa priekšu izlūku patruļu un teica, ka līdz friču ierakumiem palikusi nepilna verste.»
«Ielāgo reiz par visām reizēm savā pašpuikas galvā,» Sala sabozies saka, «ka rotas komandieris priekš tevis nav virsleitnants bet virsleitnanta kungs!»
Vilnis taisās atbildēt, bet, Salam ierūcoties no jauna; «Lasies atpakaļ un saki virsleitnanta kungam, ka nodevi man pavēli!» — viņš klusēdams pazūd dūmaku paisumā kā miglas rēgs.
Sala apspriežas ar Pētersonu un saka, piegājis pie mūsu nodaļas:
«Lejiņ, Miķelson un Konrād, — izlūku patruļā — uz priekšu! Ejiet klusi, turiet ausis un acis vaļā, šaujiet tikai tad, ja taisās iet slikti, un ziniet, ka bataljona komandieris apsolījis pirmā gūstekņa atvedējam Jura krustu.»
Gailis nedroši iet kaprālim klāt, jo visi trīs ir viņa nodaļas strēlnieki, bet Sala neliekas viņu redzot un, pamādams izlūkiem ar roku, piemetina:
«Ejiet, klausiet studentu, un lai Dievs jums palīdz!»
Izlūki klusēdami iespiež padusēs šautenes un pazūd miglā.
Mēs ejam ķēdē tiem pakaļ.
Dūmaku un ūdens pilna ir zeme, un drēgni dvašo aukstais rudens gaiss. Ir palicis gaišāks, bet migla vēl arvien tik bieza, ka drīzāk varēja ko redzēt un manīt nakts tumsā nekā tagadējā iezilgano dūmaku baltumā.
Viss ir klusu, un tikai retumis dzird iegurkstamies dubļus zem kāda strēlnieka zābaka, jo tagad mēs cenšamies vēl uzmanīgāki celt un likt kājas, lai gan līdz ienaidnieka pozīcijām vēl atlikusies laba pusversts.
Tad mēs visi reizē apstājamies un pukstošām sirdīm klausāmies, aizturējuši elpu.
Priekšā, kur miglas plūdi aprija mūsu biedrus, dzird uztrauktu sasaukšanos. Tad norīb šāviens, otrs un trešs, dzird vaidu, un, kā atsaukdamies šāvienu troksnim, mūsu vada frontes priekšā — pa kreisi uz Lielupes pusi — nodun smags grāviens, ieklaudzas tāls šāvienu troksnis un, pa labi, tai debesu malā, kur aizstiepjas Tukuma dzelzceļš un iet kaujā rīdzinieki, sāk aizsmacis riet miglā ložmetējs.
Bez komandas mēs metamies uz priekšu, skrējienā sviezdami pie pleca šautenes, bet Sala nikni šņāc pusbalsī:
«Stāvēt uz vietas un nešaut bez manas ziņas!»
Mēs atjēdzamies, ka priekšā tak ir mūsu biedri un ka viņus var ķert mūsu lodes.
Atkal ap mums iestājas, klusums, lēni viļņo biezā, necaurredzamā migla, un piepeši viņa ir kļuvusi tik auksta, ka vienam otram sāk klabēt zobi šai spokainu dūmaku laukā, kur zeme pielijusi ūdens paltīm, gaiss piesūcies ar miklu trūdu dvašu un miglas kamoli aizseguši gaisa, zemes un ūdens robežas.
Brītiņu klausījies, Sala pamāj ar roku — un mēs virzāmies uz priekšu, acīm ieurbdamies dūmaku mutuļos, kas kūp un viļņo visapkārt, un lūkodami viņos sadzirdēt ikvienu svešu skaņu.
Mūsu priekšā viss atkal palicis kluss. Tikai pa kreisi dzird tālu apšaudīšanos, kas kļūst arvienu stiprāka, un pa labi, Tukuma dzelzceļa pusē, kā nikns ķēdes suns atkal ierejas miglā ložmetējs.
Tad kaprālis, iedams vada priekšgalā, atkal apstājas, brīdinoši paceldams gaisā roku, un atkaļ klausāmies arī mēs — sastindzinātiem nerviem, pieliekušies kā kaķi pirms lēciena un cieši sažņaugdami rokās šautenes.
Miglas lauks, kas kūp mūsu priekšā, sāk ātri mesties dzeltenbalts, un viņa vidū aug iekšā debesīs zeltaini ugunīga puķe, nespodri mirdzēdama cauri dūmaku lāņiem, un ugunspuķes kāta galā piepeši uzplaukst un atveras liesmu zieds. Viņš mirdz un dreb gaisā, šūpodamies nedzirdami klusi un apspīdēdams miglas mutuļus ar bālu, trīcošu spožumu. No liesmu zieda līst uz visām pusēm ugunīga rasa, dzisdama dūmaku drēgnumā bez mazākās skaņas. Tad zieds sāk ātri bālēt un slīd lejup, un pēc dažiem mirkļiem ir noslīcis miglā, un tikai zem tās vietas, kur viņš dega gaisā, vēl blāvo virs zemes vājš izdzisušās uguns atspīdums.
«Raķete,» čukst Spilva, ar plaukstu slaucīdams degunu, un Pētersons ierūcas, nolaizdams pacelto šauteni:
«Lai zēvelē, cik grib, tādā elles miglā tāpat ne velna ...»
Pētersonam apraujas pusvārdā valoda, un viņš sviež šauteni pie vaiga, jo miglā dzird nākam no ienaidnieka puses smagus soļus, un dubļu gurkstēšana liecina, ka nācējs nav viens.
«Nesteidzies,» čukst Sala, noliecies uz priekšu un skatiem urbdamies dūmaku viļņos, kas nedzirdami skalojas mums pie kājām. «Ja tā ir friču patruļa, saņemsim dzīvus.»
No miglas nāk smaga elsošana un sāk nirt ārā kaut kas milzīgs un melns, kas sākumā izskatās pēc zirga muguras. Tad nācējs ir jau piegājis mums tuvāk — un mēs redzam garu, salīkušu stāvu, kas nes pār plecu pārsviestu nedzīvu ķermeni,
«Konrāds!» ķēdes vidum izskrien cauri čukstu šalka.
Aiz garā dundadznieka parādās otrs stāvs, un Spilva, kam vanagacis, saka — tas esot Miķelsons.