Viens no tiem ir Vilnis, kam nepacietības un trauksmīguma pilni visi locekļi. Viņš klusi svilpo un dungo, nelik­damies zinis par miegaināko uzrūcieniem, un viss liekas kā savilkta atspere.

Neguļ arī Lejiņš, sēdēdams uz sola gala ar šauteni starp ceļiem un mūžīgo papirosu zobos, un nenāk miegs arī Konrādam. Garais dundadznieks, izvilcis no azotes savu tuteni, tur asmeni pirkstgalos un viegli šūpo savu nazi, kā gatavodamies laist viņam skriet projām ar skanīgu dūk­šanu, un Konrāda mazās, piemiegtās acis viltīgi un reizē jautri glūn aiz piesarkušiem plakstiņiem. Arī viņš kaut ko dungo savā nodabā, bet viņa dziesma vairāk līdzinās kaķa ņurdēšanai. Un melnā ēna aiz Konrāda muguras šūpo uz klases sienas vēl milzīgāku nazi un nedzirdami dūc dundadznieka dziesmai līdzi.

Nomodā palicis Pētersons, kas, nikni kustinādams mil­zīgās ūsas, tīra šauteni. Šad un tad viņš apstājas savā darbā, stīvi paskatās logā, aiz kura šalc lietus un glūn tumsa, un viņa bargajai sejai tad laižas pāri skumja ēna. Viņš atkal domā par savu puisīti, par sievu, bet tad tam paliek vēl niknākas acis un draudoši saspurojas ūsas kā milzīgi, melni asmeņi.

Sala guļ draugam blakus, roku palicis pagalvī, un par spilvenu tam, tāpat kā citiem, ir mantu maiss. Viņš elpo šņācoši un smagi, laizdams caur degunu baisi svilpojošas skaņas, kurām pretstats ir Salas sejas flegmatiskais mierī­gums. Tas neatstāj mūsu vada komandieri arī miegā, un man neviļus ienāk prātā domas, ka tikpat mierīgi un reizē pilns instruktora pašapziņas, kaprālis Sala maršēs ari dvē­seļu pulkā, ja tam lemts krist rītdienas kautiņā.

Plaši izpletis rokas, guļ Miķelsons, mūžam nemierīgais skandālists un cilvēku smējējs, kam naža rēta švīko labo vaigu, un arī tagad ap viņa lūpām vēl redzamas rievas, kuras ievilcis nicīgs smīns.

Toties Gailim, mūsu nodaļas priekšniekam, atdusa nav nākusi prātā. Viņš gan vairs neskraida ārā un iekšā, kā braucot vagonā, bet izskatās pavisam pelnpelēks, un nedzīvs šķiet palicis arī tā acu skats, kas vēl nesen bija pilns nemierīga, drudžaina mirdzuma.

Klusi atveras mūsu vada telpas durvis, viņās parādās sirma galva un drūmais tēva vaigs. Konrāds paceļ galvu, Vilnis beidz dungot, un Gailis, satrūcies un atkal iejuzdamies instruktora lomā, jau iepleš muti, gribēdams kliegt: «Piecelties, mierā!» — kā citkārt Mīlgrāvja barakā. Bet tēvs vēl laikā paspēj tam skarbi pamāt ar roku, un Gai­lis atkal saplok sevī, kļūdams vēl pelēkāks.

Tēvs iet pie Pētersona un klusā balsī kaut ko teic bar­gajam nodaļniekam, kas, sākot virsseržantam runāt, pie­cēlies visā garajā augumā.

Tad Pētersons atkal atlaižas uz sava sola, sākdams no jauna rīkoties ap šauteni, bet tēvs iet lēnām, nedzirda­miem soļiem starp soliem un gulētāju rindām kā meklē­dams.

Viņam saguruši pleci, nošļukušas ūsas, un, par spīti savam tērpam un zobenam, tēvs šajā naktī man atkal liekas vecs Zemgales saimnieks, nevis bargais rotas virsseržants.

Karsts vilnis man sakāpj kaklā, likdams asinīm sākt strauji zvanīt deniņos, un es aizveru acis, likdamies pie­midzis.

Tēvs pienāk man klāt, apstājas un laikam ir pieliecies, jo es manu uz vaiga viņa karsto elpu — tā ir smaga un aša —, un man iedrebas acu plakstiņi.

Viņu drebēšana uzmodina manis vērotājā apziņu, ka viņš ir rotas virsseržants, kam priekš tēva jūtām nav vaļas naktī pirms kaujas. Kā bēgdams no manis un sevis paša, viņš ātri saslienas un aiziet, un viņa soļos es atkal dzirdu agrāko vingrumu.

Pirms viņu iedunēšanās man iesitas līdz ar tēva dvašu sejā kāda klusa, nopūtai līdzīga skaņa, bet varbūt mani vīla dzirde un šo skaņu es biju sadzirdējis savās satrauk­tajās asinīs.

Tēvs iziet pa durvīm, un es atveru acis. Konrāds ir noglabājis savu tuteni, Vilnis vēl nav sācis dungot, un Pētersonam atkal guļ uz ceļiem šautene. Bargā nodaļnieka acis novēršas no durvīm, kurās pazudis tēva kalsnais stāvs, un kā meklēdamas savukārt klīst pāri soliem un gulētājiem. Viņas neapstājas, pirms nav aizsniegušas logu un viņā glūnošo nakts melnumu, kuram cauri un par spīti gulētāju krākšanai ir sadzirdama lietus čalošana. Un Pētersona skatiens stīvi veras nakts tumsā, kas glūn aiz loga, un viņa acīs es manu skumju velgu un klusu nožēlu, ka melnūsainais nodaļnieks nevar iet naktī pirms kaujas savu dēlu apraudzīt.

XII

Nemanot uznāk snaudiens, un mani pārņem murgains miegs.

Es redzu pielijušu lauku, kurā guļ kritušie un viz asins paltis. Mūsu vads iet ašā gaitā pāri līķu klajumiem, un mūs ved tēvs, maršēdams ķēdei pa priekšu un cieti un vingri sperdams ik soli kā parādes gājienā. Gaisā gaudo granātas, kuru sprādzieni ārda zemi un šķaida vienu ķēdes posmu pēc otra, un biedru pulciņš plok arvien retāks, līdz beidzot pa miroņu lauku vairs iet tikai divi — tēvs un es. Tad virs galvās smagi ievaidas gaiss, zem kājām iestenas zeme — un mani uzsviež augstu virs līķiem un asins paltīm melna dubļu un dūmu šalts. Es nokritu zemē, asinis sāk man plūst pa muti, un es redzu tēvu vienu pašu aizmaršējam pa lauku uz mūsu māju pusi, un uz vienu mirkli man iešaujas galvā brīns — kā gan gadījušies tūliņ aiz Slokas purviem tēva sētas liepu varenie augumi?

Es viņus redzu ļoti skaidri, un starp šalcošām liepu ga­lotnēm sāk nirt ārā no rudenīgām dūmakām ēku jumti. Es gribu celties kājās, steigties turpu, bet ceļi neklausa; es sāku rāpties, gribu saukt tēvu, lūgt viņu ņemt mani līdz, bet vārdu vietā man pār lūpām vēl straujāk plūst asinis.

Tēvs nedzird, neatskatās atpakaļ un maršē pāri rugāju klajumam uz māju pusi, nesdams šauteni pār plecu un vingrs un stalts kā bataljona parādē, kad mūs pirmo reizi sveica sirmais komandieris.

«Zēni, celieties!» pārtrauc manu sapņu rēgus kaprāļa Salas balss, un, berzēdams acis, es pietrūkstos sēdus, ieraugu biedru sejas, dzīvas un mundras, un sāku steidzīgi vilkt plecos mantu maisu, jo durvīm tuvākie strēlnieki šautenēm rokās jau sāk iet ārā no klases istabas, kas šo­nakt devusi mums mājvietu.

Tumsa, kas mūs apņem pagalmā, vairs nav tik melna, kā Slokā ienākot, bet guvusi savādu zilganumu, jo visur kūp un viļņo tik bieza migla, ka tikko var saskatīt koku stum­brus, kas aug skolas nama priekšā, un tuvāko biedru augumus.

Gaiss ir drēgns un vēss, viņš liek nodrebināties ādai un zem tās ciešāk savilkties muskuļiem.

Mēs brienam pa dubļiem un ūdens peļķēm uz bataljona sapulcēšanās vietu, kur virsnieki aiziet apspriesties ar pulkvedi un liek mums diezgan ilgi gaidīt.

Tad viņi atgriežas, sasauc kopa instruktorus, un rotas komandieris klusā balsī sāk tiem kaut ko stāstīt. Viņa vār­dus mēs nevaram sadzirdēt; tos nespēj, uztvert pat Miķelsons, par kuru biedri smej, ka viņš, dzirdot zāli augam, bet virsleitnanta balss ir pilna līksma sprindzīguma, kas tūliņ sāk pielipt arī mums, dzīdama projām žāvas, gurde­numu un aukstuma sajūtu, kura vēl nesen lika nodrebi­nāties mūsu locekļiem.

Kaprāļi un seržanti stājas savās vietās, rotas koman­dieris komandē, un mēs sākam iet pakaļ virsniekiem pa dubļaino ceļu, un dubļu murdēšana, ūdens šļaksti un klu­sas valodas aiz muguras liecina, ka ceturtā rota nāk līdzi.

Pētersons jau paspējis no sava drauga Salas izdabūt. tam zināmās ziņas par šīs dienas kauju.

Bataljons lauzīsies gar Lielupi uz dienvidiem, tiekda­mies pāriet Zemgales robežu, kas nav no Slokas diez cik tālu. Abas pirmās rotas šturmēs Pavasara muižu, kas pašā upes krastā, bet pārējās bataljona daļas ies vairāk pa labi un dzīs vācus ārā no purva un mājām, kuru nosaukumu Pētersons ir piemirsis.