Vāci ir akurāti ļaudis, un pēc viņu artilērijas uguns iesākšanās un beigšanās laika var regulēt pulksteni.

Pulksten deviņos viņi sāk apšaudīt mūsu aizmuguri un veselas divas stundas to bārsta granātām. Tad nāk piecas stundas ilgs pārtraukums, ko viņu artilēristi laikam ziedo pusdienu ieturēšanai un diendusai, un tad četros sāk līt virs mūsu ierakumiem uguns lietus, tos vietām nolīdzinā­dams ar zemi, un beidzas vakarā ap pulksten septiņiem. Atkal nāk divas stundas gara pauze, un tad no deviņiem līdz desmitiem vācu artilērija sāk dauzīt Rīgas—Skrīvera dzelzceļlīniju, un vilcieni, kas braukā pa viņu turp un atpakaļ, tad joņo tik ātri, ka ugunsdzirkstis, klēpjiem drāzdamās no lokomotīvju skursteņiem, veido milzīgi ga­ras liesmu astes.

Vidzemes krastā dzird nikni ierūcamies neredzamus milzu suņus. Tās krievu baterijas, kas steidzas glābt savējo vilcienu. Sākas ugunskauja, granātu sprādzieniem sviežot gaisā zemes un dūmu stabus, un, kapāta milzu pātagām, vārās un lēkā zem viņu šmīkstiem Daugava.

Sākoties jūlijam, mūsu gaidpilnais satraukums ir kļuvis vēl lielāks un mūsu pulkvedis vēl biežāk sācis apstaigāt bataljona ierakumus. Viņš iet no viena tranšeju gala uz otru — vecs, bet kustīgs un straujš, par spīti gadu nastai un senam ievainojumam kājā, kas liek tam neizlaist no rokas baltu paegļa spieķīti.

Viņš staigā un vēro vācu pozīcijas un savu strēlnieku sejas, un neapnicis skatās uz pakalniem, kas ceļas aiz ienaidnieku tranšeju strīpas. Viņam ir iesirma bārzdiņa, asas un pētošas acis, dārdoša balss un skarba, saulē un vējā nobrūnējusi seja. Pamanot jau iztālīm viņa nelielo augumu, strēlnieki un arī leitnanti aprauj valodas un stiepjas taisni, jo nekad nevar zināt, kā beigsies sastap­šanās ar mūsu komandieri, kam tik ļoti ātra daba, ka uz­slavas vārdiem tūliņ var turpat uz vietas sekot, nikna lādēšanās un draudēšana ar spieķīti.

Un tomēr — mēs visi zinām, ka vecajam, kā paslepen visi saukā sirmo pulkvedi, par spīti viņa bargajai balsij, ir gādīga tēva sirds.

Viņš nemierīgi staigā no viena ierakuma gala uz otru, iet un griežas atkal atpakaļ, jo mūsu komandieri, tāpat kā strēlniekus, ir pārņēmusi kaujas tuvošanās nojauta — un vecajam kareivim ar viņa straujo dabu ir grūti stāvēt rāmam un gaidīt, kad beidzot arī priekš viņa nāks uzbru­kuma laiks.

Garais kapteinis ar ērgļa seju un mūsu komandas priekšnieks, kura brūnajās acīs vienmēr dejo zobgalīgu smieklu velniņš, iet pulkvedim šais staigājumos līdzi, un visi trīs tie skatieniem pēta vācu aizžogojumus, cīņas grāvjus un pakalnus aiz tiem, kas aizsedz viņu baterijas.

Viena valoda un doma visiem trijiem: kā visātrāki pār­varēt vācu žogu jostu un kurā vietā vislabāk sākams mūsu uzbrukums.

Vienu un to pašu runā vecais pulkvedis ar saviem pavadoņiem, par kuriem tas jokodamies mēdz sacīt, ka Klinsons esot dūre, bet Jurēvičs — labā acs.

Viņiem ejot garām, ausis kāri lūko uztvert kādu vārdu, lai sāktu pēc tā minēt, kad īsti sāksies Kurzemes brīvo­šanas uzbrukums.

Pats vecais būtu gatavs to sākt tieši no labā spārna, kur var ne vien sadzirdēt pretinieka kareivju valodas, bet gadās nereti dzirdēt arī tās cilvēcīgās skaņas, kuras vāci neuzskata par kauna lietu, viņas sveikdami, tāpat kā šķaudīšanos, labas veselības vēlējumiem.

«Vienā lēcienā būsim pāri un vāciem pie rīkles,» runā vecais pulkvedis, plēsīgām acīm skatīdamies uz ienaid­nieka tranšeju pusi un cilādams savu spieķīti.

Garais kapteinis nepiekrīt, sākdams runāt par lieliem zaudējumiem. Komandas priekšnieks klusē, un visi trīs aiziet pa kreisi, un viņu valodas mēs vairs nevaram sa­dzirdēt

Naktī mēs ejam atkal klīņāt ārpus mūsu drātīm, pret gaismas pusi esam atpakaļ, liekamies gulēt, bet jau ap brokasta laiku mūs uzmodina no miega dobja lielgabalu rūkoņa.

«Nupat iet vaļā!» iesaucas kaprālis Liepiņš, pirmais mezdamies ārā no blindāžas, un mēs trūkstamies kājās un brūkam tam līdzi.

Lielgabalu dunoņa ir dzirdama Ķekavas pusē un šķiet nākam arvien tuvāk, visai frontei taisoties iedegties kau­jas ugunīs. Un, klausoties lielgabalu balsīs, mums gaišākas top sejas.

Beidzot, beidzot ir pienākusi lielā diena, sengaidītais Kurzemes brīvošanas uzbrukums, un no mutes mutē iet baumas, ka citi latvju bataljoni, kas savilkti pie Ķekavas, jau pārrāvuši fronti, dzenot vācus no vienas līnijas otrā un dzenot pa Bauskas lielceļu atpakaļ.

Instruktori un leitnanti, kam gadās dzirdēt strēlnieku valodas, gan krata galvas, sacīdami, ka patlaban tikai sā­kusies ceļa gatavošana uzbrucējiem, bet mēs gribam ticēt vēstīm, kas sacēlušas mūs spārnos, un skeptiķu iebildu­miem neticam.

Lielgabalu rūkoņa tiešām nāk tuvāk, viņu balsis jau atgādina nemitīgu nikna pērkoņa rūkšanu, un tad tepat aiz Daugavas ierūcas jaunas bargas balsis — un pāri mūsu galvām sāk gārdzuļot, krākt, elsot un vaidēt smagās krievu granātas, nākdamas no Ikškiles bateriju puses, un pāri ienaidnieka ierakumiem līst vēl neredzēta nāves guns.

Vācu lielgabalnieki, slēpdamies aiz pakalnu joslas prie­dēm, sākumā lūko atbildēt, bet viesuļuguns, brāzdamās no Vidzemes, tos apslāpē, nomāc, dragā un šķaida — un no vācu ierakumiem bez stājas skrien gaisā augsti zemes stabi, šaudamies četrstāvu mājas augstumā.

Pulkvedis ar virsniekiem aizsteidzas uz pirmo līniju. Mēs stāvam un skatāmies, sakāpuši uz blindažu jumtiem, un visi grāvji pilni strēlnieku, bet no vācu pozīciju puses nenāk neviena lode, kaut granātu sprādzienu troksnī arī nebūtu sadzirdama ložmetēju baiss.

«Salīduši savos pagrabos un raksta testamentus,» rūc Miķelsons.

«Lai tik zēvelē, lai gatavo mums ceļu!» saka virsseržants Zirnis, un kaprālim Liepiņam staro vaigi, acis.

Vācu tranšejās viss vārās, sten, rēc un dun, un katru mirkli mēs gaidām, ka sāksies mūsu bataljona uzbru­kums.

Komandas nav, virsnieki atgriežas no pirmās līnijas, un vecais komandieris, sirdīgi cilādams spieķīti, aizklibo uz savas mītnes pusi, lai pats pārliecinātos, vai tiešām mums nav pienākusi uzbrukšanas pavēle.

Brīdis priekš tā kā radīts: pazuduši visi vācu sargi, nolīzdami savās pazemes alās, un mēs būsim tūliņ klāt pie viņu durvīm un laidīsim darbā rokas granātas, līdzko beigs krākt un gaudot mūsējo artilērijas uguns viesulis.

Rīkojuma nav, bet viesuļuguns trako visu dienu un līdz vēlam vakaram, un mēs vēl arvienu esam pilni sa­sprindzinātu gaidu, kaut gan sākušas klīst jaunas vēstis.

Visa šī Ikšķiles artilērijas trokšņošana tikai maska, ku­rai jālūko vācus mānīt, jāatbalsta pie Ķekavas paredzētais galvenais uzbrukums.

Tur iet cīņā Bauskas bataljons, tukumnieki un Daugavgrīvas trakgalvji, bet mums jāsēd uz vietas, jāklausās, kā viņi cīnās, jānoskatās, kā vāci, pēc tumsas iestāšanās ap­rimstot Ikšķiles smago bateriju ugunīm, lien ārā no savām dzelzsbetona alām, berzēdami no acīm smiltis un kvēpu putekļus, un, skandinādami lāpstas, sāk labot savus iera­kumus, kurus vietām pilnīgi nolīdzinājis ar zemi dienā trakojošais granātu putenis.

Mēs cenšamies cits citu mierināt: pie Ķekavas, pār­trūkstot vācu frontei, viņi te tā kā tā nevarēs palikt, un tad nāks mūsu laiks. Bet sirds dziļumos jau sāk klīņāt šaubas — vai šoreiz neiznāks tāpat kā martā, kad labi sākās, bet bēdīgi saplaka sen solītais krievu uzbrukums?

Nāk komandpriekšnieks, aicina pie sevis instruktorus, un, viņiem atgriežoties, mēs zinām, ka pusnaktī bruksim iekšā vācu tranšejās.