- •Aleksandrs Grīns
- •Dvēseļu putenis
- •Ir agra rīta stunda, un aiz loga sarkans blāzmo saules lēkts.
- •Viss aizpeld miglā: nav vairs ne māju, nedz mātes atceres, un tikai sirds dziļumos deg sāpju smeldze, nebeidzama kā mūžība un asinsnaids.
- •Varbūt to pašu meitenes seju, kuras attēlu viņš nēsā sev līdzi, slēpdams kā sirdī sistu vainu, ko nedrīkst redzēt labāko draugu acis?
- •Iedomu vara kļūst tik liela, ka man liekas, es dzirdu baložu rūkšanu. Tikai tā kļūst arvienu stiprāka, saukdama atcerē mūsu staļļu jumtus, pa kuriem dūdodami mēdza staigāt baložu bari.
- •Vadu komandieriem tūliņ jāierodas rotas kancelejā.
- •Viens no tiem ir Vilnis, kam nepacietības un trauksmīguma pilni visi locekļi. Viņš klusi svilpo un dungo, nelikdamies zinis par miegaināko uzrūcieniem, un viss liekas kā savilkta atspere.
- •Vēl vairāk pa labi, gar Tukuma dzelzceļu, lauzīsies uz Ķemeru pusi pulkvedis Francis ar saviem rīdzniekiem, kas jau bijuši tepat pie Slokas vācu ugunī.
- •Izlūki pienāk mums klāt, Konrāds vārīgi nolaiž zemē savu nastu un ar lielo plaukstu slauka acis, jo atnestais ir viņa draugs Lejiņš.
- •Vācu lodes spindz arvien biežāki, un biežāki tās ārda zemi un kapā lietus peļķes, sviezdamas gaisā dubļus un ūdens šļakatas, bet tēvs ar Salu vēl nav beiguši valodas.
- •Virsleitnants izskrien mūsu ķēdei cauri, tad apcērtas skrējienā apkārt — acis zib, smaidošā mutē atmirdz zobu baltums — un māj mums uz vācu tranšeju pusi, izrāvis no jostas metamo granātu:
- •Vairīdamies no ierakuma malas, ko kapā lodes, mēs velkamies uz grāvja vidu, bet tas tā pielijis, ka duļķainais ūdens apņem zābaku purnus.
- •Vācu ložmetējs vāgūža augšā rej aizgūdamies; viņa šāvienu klaudzēšanā manāma satraukta steiga, un tātad ugunsgrēka iesākumu ir pamanījis arī ienaidnieks.
- •Viņš vēl nav beidzis stāstīt, kad mēs visi reizē sviežam šautenes pie vaiga.
- •Viņa sauciens liek skriet ledainam vēsumam pāri mūsu sakarsušajām mugurām un visiem reizē griezt galvas uz meža pusi.
- •Visur mana miglas dūmaku lēno ņirbēšanu. Spocīgas kļūst miglā visu lietu kontūras, un zilganpelēkas ir palikušas dzīvajo un mirušo sejas.
- •Viņi guļ ūdenī un dubļos, kā nu kurais kritis, un peļķes, kurās iegūlušās viņu galvas, ir tumšākas nekā tās, kurās nav neviena miroņa.
- •Vilnis apstājas savā soļošanā, bet tad nopurina galvu, kā dzīdams projām bažas un viņu grūtumu, un, piegājis pie loga, vēro raudošās debesis un pielijušo ielu, kas tagad izskatās kā gara dubļu palts.
- •Vilnis tomēr neatlaižas.
- •Viņas atgriezušās atkal, nelaiž mani vaļā, bet viņu dēļ man vairs nemetas kauns pašam no sevis.
- •Istabiņas kaktu ēnas kļuvušas baisīgi melnas. Tad viņas saplūst kopā, iestājas tumsa, un mani apņem nakts, kuras melnums pilns nopūtu un rēgu, un nav nevienas zvaigznes, kas mirdzētu nakts tumsībā.
- •Vilnis pieceļas, nosēdina man Oļu blakus, pielej glāzes un liek mums izdarīt saderināšanās ceremoniju.
- •Visi trīs mēs lecam kājās un pieliekušies sākam skriet uz vītola pusi, pie kura atspiedies bija stāvējis vācu sargkareivis.
- •Viņas plēš pušu miglas segu, ceļas augšup un slīd lejup, tausta, meklē un vēl nav atradušas mērķi, ko tām cenšas rādīt raķete pēc raķetes.
- •Vecais vīrs paskatās man sejā brīnpilnām acīm un bēdīgi nopurina sirmo galvu, zem kuras tam saaudzis bārdas mežs.
- •Iesalnieks saliecies iet uz ratu pakaļpusi, tad pagriežas un vaicā:
- •Varbūt sanitāra daudzinātais slavenais ķirurgs, kam operācijās tik veikla roka un nekļūdīgs skats.
- •Viņš pieceļas no gultas malas, uzmet man neapmierinātu skatu un pārmetoši nosaka:
- •Viņam sakustas melnās ūsas, lūpas savelkas smaidā, un, mādams ar galvu, tas atsedz savu segu, parādīdams kāju, kas visa notīta, un kā atvainodamies saka:
- •Viņš veras manī izpuvušu acu dobumiem, sejas tam vairs nava, un stings un drausmīgs ir atsegto zobu smaids, kurus vairs neapslēpj pīšļos sakritusi mute.
- •Viņa nāk atpakaļ, nesdama solīto plāksni un rakstāmo irbuli, smaidīdama teic:
- •Ir pelēka diena, bet gaišs un dzīvības pilns liekas pēc nakts rēgiem rudens dienas pelēkums.
- •Viss, liekas, aizpeld projām, sirds, šķiet, stājas, tumsa sagāžas pār mani, vēl šūpodama kaut kur projām, un tad es nekā nesajūtu vairs.
- •Vilnis smejas:
- •Vilnis viltīgi piemiedz acis, bet lūpas, kaut sakniebtas, lai savaldītu smieklus, raustās un dreb.
- •Vedējs apvainojas, grib sākt lamāties, bet Pētersons atmet ar roku un liek kruķus padusē.
- •Viss atkal ir kluss. Sniegs snieg, saldēdams muguru un plecus, un tad nakts vēsma man, nezinu, no kurienes, uzpūš virsū smēķa smaku.
- •Vedējs notvīkst kā uguns un, uztrūcies augšā, grib skriet kauties, bet Sēja aizsteidzas tam priekšā, ar veselo roku sagrābj aiz pleca un atsviež atpakaļ.
- •Vedējs ir apsēdies uz savas gultas malas, un es bez redzēšanas manu, ka tas atkal urbj degunu.
- •Viņa saņemas, bet velti lūko iedegt acīs dusmu kvēlu — un rājiena vietā nāk smaids. Un stāstījumā, ko beidzot viņa var sākt stāstīt, tai smaidi jaucas ar asarām.
- •Viņš, goda vīrs, bez vārda saprot manu lūdzošo skatienu, ar smaidu aizgriezdamies sānis, un, slēpdamies aiz sanitāra muguras no biedru acīm, mēs steidzamies atvadīties.
- •Iziet cauri palātai, laizdama pāri mūsu gultām pētoši laipnu skatu, un sirds sāk vēl karstāk degt gaidās, jo tagad vairs nav tālu viesu laiks.
- •Viņš noliecas, lai ņemtu savu mantu maisu un celtu augšā, bet Miķelsons kā kaķis uzlec tam uz skausta, ieņem plauktu un, laizdams logā spļāvienu gar krieva pinkaino galvu, nosaka;
- •Viņš sākumā purina galvu, bet, Miķelsonam piedraudot ar durkli, saraujas un saka:
- •Vācu šauteņu uguns kļūst vājāka, un tad instinkts mums liek gar baļķi līst pa labi, kur klaudz Spandega un Priedīša šautenes.
- •Vajātāji nāk arvien tuvāk.
- •Viņš aicina sev līdzi virsseržantu un iet pa labi, lai vēl reizi pie dienas gaismas novērotu vācu ierakumus un vietas, kur naktis varētu būt jaunais postenis.
- •Vācu pusē viss ir un paliek klusu. Arī pēc tam, kad priekšnieks sagrābis kādu āzi aiz koka kājas un paraustījis, lai pārliecinātos, vai drātis skan.
- •Vienā rāvienā mēs esam kājās un metamies ārā no sava mitekļa, skrējienā vēl berzēdami miegu no acīm.
- •Vācu tranšejās pēc kareivja pazušanas iestājies vēl lielāks klusums. Un tad to pārtrauc gaviļbrāzma: «Bravo, Letten! Brav-o-o-o!»
- •Viņš skatās man garām savām sagurušām acīm, kurām iesarkani plakstiņi, un lūpas tam lēni kustas, kā sarunājoties ar sevi pašu vai kādu citu, kas man nav saredzams.
- •Ieraudzījis tēvu, Sēja mehāniski stiepjas taisns, bet tad, paskatījies tam acīs, kas priecīgas un gaišas, atkal nolaiž pie cepures celto roku, kļūdams vēl smaidošāks.
- •Vai tiešām tā sēdēt, griezt zobus, vīstīt dūres un kauties pašiem ar savu niknumu?
- •Varbūt lai nepaliktu par meliem dzejnieku spriedelējumi par mīlas un nāves tuvumu.
- •Viņš skatās, nevarēdams acu novērst no Nāves salas, virs kuras bedrēm un grāvjiem, un sargātāju galvām tagad trako granātu putenis.
- •Vāci ir akurāti ļaudis, un pēc viņu artilērijas uguns iesākšanās un beigšanās laika var regulēt pulksteni.
- •Iet lielā uzbrukumā mums nav atļauts — šīs nakts gaitas būs tikai demonstrācija, bet krievu štābs vēlas rītausmā no mums saņemt ložmetējus un gūstekņus.
- •Varbūt mirušā tēva pēdējā griba, varbūt mūsu kopējā asinsnaida balss.
Viņš skatās man garām savām sagurušām acīm, kurām iesarkani plakstiņi, un lūpas tam lēni kustas, kā sarunājoties ar sevi pašu vai kādu citu, kas man nav saredzams.
«Ko tu teici, tēt?» man pasprūk vaicājums, bet tēvs nedzird. Viņš, noliecis vēl zemāk galvu, klausās un kaut ko murmina. Tad seja tam atkal ceļas augšup, liekas kļuvusi gaišāka un lūpas prasa:
«Aci pret aci, zobu pret zobu, vai ne, Artūr?»
«Jā,» es vilcinādamies atbildu.
«Nu redzi,» viņš apmierināts paloka galvu, «arī viņa teic to pašu.»
«Kas tad?»
«Nu, māte,» tēvs nepacietīgi atsaka, sākdams atkal skatīties man pār plecu. «Nupat tak viņa te bija ...»
Es saraujos, sviežos apkārt, bet viss ir tukšs ap mums, tuvumā nav neviena, un nokvēpis ceļas vecais stumbura mūris, ko apkapājušas mūsējo un vācu lodes.
Tēvs skatās manī viltīgi piemiegtām acīm un klusi smejas:
«Velti tu domā viņu tagad ieraudzīt! Viņa prot slēpties, bet rādās man katru dienu, un es zinu bez skatīšanās, ka tā ir tuvumā.»
Man sāk klabēt zobi, bet es savelku cieti vaigu un lūpu muskuļus.
«Aci pret aci,» tēvs atkārto, beidzis smieties, un viņa iesarkanajās veca cilvēka acīs sāk atkal gailēt naida ugunis. Asākas ievelkas vaigu krunkas, savilkdamās slīd lejup sirmās uzacis, lūpas atkal kļuvušas cietas un skarbas, un viņu saslēgums zem baltajām ūsām ir taisns un ass kā naža asmenis.
Noliecis galvu uz ienaidnieka pusi, viņš skatās un klausās, pagriezis pret mani savu plēsīgo profilu, un tad roka tam sāk slīdēt gar sāniem zemē un sagrābj šauteni.
Acīm nesekojot roku kustībām, ierocis tam lēni ceļas pie vaiga, laide iegrūstas plecā — un stobrs jau izstiepts tēmēšanai un šāvienam.
Tad viņš ļauj tam slīdēt lejā, izgrūž niknu lāstu, un neapmierināts un apmācies ir tēva vaigs.
«Kļuvuši traki uzmanīgi,» viņš pikti nosaka, vēl arvien turēdams uz ceļiem savu vinčestru. «Vakar viņā rotas galā velti nokūkoju pus dienas; vai tad arī no šejienes vajadzēs tukšā iet projām?»
Klusāka top viņa runāšana, bet lūpas vēl arvienu kustas un murmina, acīm nikni veroties uz ienaidnieka tranšeju pusi.
Tad piepeši tēva galva un pleci strauji paliecas uz priekšu, vinčestra laide atkal ieskrien plecā — un noklaudz šāviena troksnis, kas, atsizdamies mūrī, izklausās neparasti skaļš.
Tēvs klusi smaida zem nošļukušām ūsām, nolaidis šauteni uz ceļiem, — manī atkal veras krunkains, rāms un laipns vecā zemnieka vaigs. Tēva acīs ir nozudusi ārprāta un naida guns, un atviegloti dvašo tam krūtis kā gulētājam, sagaidot rīta gaismu pēc melnas lietuvēnu un rēgu nakts.
«Tagad varēšu iet gulēt,» viņš kā atvainodamies teic, «kuru dienu neesmu šāvis, nemaz nenāk miegs.»
Tad viņš izvelk no bikšu kabatas nazi un, atlocījis to vaļā, iegriež kreisajā laides vaigā mazu, tikko saskatāmu svītriņu. Cik var manīt, tādu tur labi daudz.
«Ko tu dari?» es brīnīdamies prasu, labi zinādams, cik rūpīgi tēvs glabā bataljona mantu kā rotas virsseržants un ka mazākais tai nodarītais bojājums ir viņa acīs nāves grēks.
«Atzīmēju, lai nepiemirstas,» tēvs norūc, nepaceldams galvu, un pēc brītiņa nosaka:
«Šitas man trīsdesmit ceturtais. Ja stāvēsim tepat līdz rudenim, varbūt sanāks vesels simts,» viņš nobeidz, un mani sagrābj baisīgs nemiers un māc bailes, ka tēvam atkal iedegsies acīs un sejā ārprāta uguns atmirdzums.
Domas trakā steigā meklē kaut ko tādu, kas spētu tēvu no šīs uguns projām saukt.
«Pēc Jāņiem iešot vaļā uzbrukums visā Daugavas frontē,» es sāku aizgūdamies stāstīt, un man paliek vieglāk ap sirdi, nomanot, ka tēvam kļūst dzīvākas acis un taisnāki paliek pleci, līdzko ausis sadzirdušas vārdu: uzbrukums.
«Beidzot gan,» viņš saka, priecīgi smaidīdams. «Tad jau ap rudzu pļaujas laiku būsim mājās.»
Tēvs gatavs pat smieties — tik laimīgs uzreiz kļuvis tam prāts. Acīm, tāpat kā Sēja, vēro un glāsta rudzu lauka zaļumu, kas sācis jau stiepties stiebros un kļuvis mazliet iezilgans.
«Martā, kad citi bataljoni kāvās aiz Daugavas, domāju tikt mājās ap vasarāja sējas laiku,» viņš runā, nevarēdams atraut skatu no rudzu lauka, «bet diezin vai Jurītis būs pratis paglabāt no vācu acīm dārzā noraktās auzas. Labi vien būs, ja tiksim mājās ap rudzu pļauju. Tad mēs pārnāksim īstā laikā,» tēvs priecīgi teic, cenzdamies sevi un mani drošināt, un tad es paņemu viņa šauteni un gribu pašu vilkt uz mūsu ierakumu pusi.
«Iesim projām,» es aicinu, un, domādams par mājām, tēvs laimīgi smaida un bez kurnēšanas nāk līdzi.
Zagdamies gar zemes uzmetumiem un bedrēm, mēs aizsniedzam tranšeju, kur mums ceļas pretim gaišmataina galva un apaļi pleci.
Tas ir Sēja, rāmais un mierīgais Leišmales saimnieks. Arī viņš, redzēdams rudzu lauku zaļumu, ir piemirsis savu kareivja tērpu, līdzšinējās kauju gaitas, un aizmirsta tam blakus guļ uz grāvja malas šautene.