- •Aleksandrs Grīns
- •Dvēseļu putenis
- •Ir agra rīta stunda, un aiz loga sarkans blāzmo saules lēkts.
- •Viss aizpeld miglā: nav vairs ne māju, nedz mātes atceres, un tikai sirds dziļumos deg sāpju smeldze, nebeidzama kā mūžība un asinsnaids.
- •Varbūt to pašu meitenes seju, kuras attēlu viņš nēsā sev līdzi, slēpdams kā sirdī sistu vainu, ko nedrīkst redzēt labāko draugu acis?
- •Iedomu vara kļūst tik liela, ka man liekas, es dzirdu baložu rūkšanu. Tikai tā kļūst arvienu stiprāka, saukdama atcerē mūsu staļļu jumtus, pa kuriem dūdodami mēdza staigāt baložu bari.
- •Vadu komandieriem tūliņ jāierodas rotas kancelejā.
- •Viens no tiem ir Vilnis, kam nepacietības un trauksmīguma pilni visi locekļi. Viņš klusi svilpo un dungo, nelikdamies zinis par miegaināko uzrūcieniem, un viss liekas kā savilkta atspere.
- •Vēl vairāk pa labi, gar Tukuma dzelzceļu, lauzīsies uz Ķemeru pusi pulkvedis Francis ar saviem rīdzniekiem, kas jau bijuši tepat pie Slokas vācu ugunī.
- •Izlūki pienāk mums klāt, Konrāds vārīgi nolaiž zemē savu nastu un ar lielo plaukstu slauka acis, jo atnestais ir viņa draugs Lejiņš.
- •Vācu lodes spindz arvien biežāki, un biežāki tās ārda zemi un kapā lietus peļķes, sviezdamas gaisā dubļus un ūdens šļakatas, bet tēvs ar Salu vēl nav beiguši valodas.
- •Virsleitnants izskrien mūsu ķēdei cauri, tad apcērtas skrējienā apkārt — acis zib, smaidošā mutē atmirdz zobu baltums — un māj mums uz vācu tranšeju pusi, izrāvis no jostas metamo granātu:
- •Vairīdamies no ierakuma malas, ko kapā lodes, mēs velkamies uz grāvja vidu, bet tas tā pielijis, ka duļķainais ūdens apņem zābaku purnus.
- •Vācu ložmetējs vāgūža augšā rej aizgūdamies; viņa šāvienu klaudzēšanā manāma satraukta steiga, un tātad ugunsgrēka iesākumu ir pamanījis arī ienaidnieks.
- •Viņš vēl nav beidzis stāstīt, kad mēs visi reizē sviežam šautenes pie vaiga.
- •Viņa sauciens liek skriet ledainam vēsumam pāri mūsu sakarsušajām mugurām un visiem reizē griezt galvas uz meža pusi.
- •Visur mana miglas dūmaku lēno ņirbēšanu. Spocīgas kļūst miglā visu lietu kontūras, un zilganpelēkas ir palikušas dzīvajo un mirušo sejas.
- •Viņi guļ ūdenī un dubļos, kā nu kurais kritis, un peļķes, kurās iegūlušās viņu galvas, ir tumšākas nekā tās, kurās nav neviena miroņa.
- •Vilnis apstājas savā soļošanā, bet tad nopurina galvu, kā dzīdams projām bažas un viņu grūtumu, un, piegājis pie loga, vēro raudošās debesis un pielijušo ielu, kas tagad izskatās kā gara dubļu palts.
- •Vilnis tomēr neatlaižas.
- •Viņas atgriezušās atkal, nelaiž mani vaļā, bet viņu dēļ man vairs nemetas kauns pašam no sevis.
- •Istabiņas kaktu ēnas kļuvušas baisīgi melnas. Tad viņas saplūst kopā, iestājas tumsa, un mani apņem nakts, kuras melnums pilns nopūtu un rēgu, un nav nevienas zvaigznes, kas mirdzētu nakts tumsībā.
- •Vilnis pieceļas, nosēdina man Oļu blakus, pielej glāzes un liek mums izdarīt saderināšanās ceremoniju.
- •Visi trīs mēs lecam kājās un pieliekušies sākam skriet uz vītola pusi, pie kura atspiedies bija stāvējis vācu sargkareivis.
- •Viņas plēš pušu miglas segu, ceļas augšup un slīd lejup, tausta, meklē un vēl nav atradušas mērķi, ko tām cenšas rādīt raķete pēc raķetes.
- •Vecais vīrs paskatās man sejā brīnpilnām acīm un bēdīgi nopurina sirmo galvu, zem kuras tam saaudzis bārdas mežs.
- •Iesalnieks saliecies iet uz ratu pakaļpusi, tad pagriežas un vaicā:
- •Varbūt sanitāra daudzinātais slavenais ķirurgs, kam operācijās tik veikla roka un nekļūdīgs skats.
- •Viņš pieceļas no gultas malas, uzmet man neapmierinātu skatu un pārmetoši nosaka:
- •Viņam sakustas melnās ūsas, lūpas savelkas smaidā, un, mādams ar galvu, tas atsedz savu segu, parādīdams kāju, kas visa notīta, un kā atvainodamies saka:
- •Viņš veras manī izpuvušu acu dobumiem, sejas tam vairs nava, un stings un drausmīgs ir atsegto zobu smaids, kurus vairs neapslēpj pīšļos sakritusi mute.
- •Viņa nāk atpakaļ, nesdama solīto plāksni un rakstāmo irbuli, smaidīdama teic:
- •Ir pelēka diena, bet gaišs un dzīvības pilns liekas pēc nakts rēgiem rudens dienas pelēkums.
- •Viss, liekas, aizpeld projām, sirds, šķiet, stājas, tumsa sagāžas pār mani, vēl šūpodama kaut kur projām, un tad es nekā nesajūtu vairs.
- •Vilnis smejas:
- •Vilnis viltīgi piemiedz acis, bet lūpas, kaut sakniebtas, lai savaldītu smieklus, raustās un dreb.
- •Vedējs apvainojas, grib sākt lamāties, bet Pētersons atmet ar roku un liek kruķus padusē.
- •Viss atkal ir kluss. Sniegs snieg, saldēdams muguru un plecus, un tad nakts vēsma man, nezinu, no kurienes, uzpūš virsū smēķa smaku.
- •Vedējs notvīkst kā uguns un, uztrūcies augšā, grib skriet kauties, bet Sēja aizsteidzas tam priekšā, ar veselo roku sagrābj aiz pleca un atsviež atpakaļ.
- •Vedējs ir apsēdies uz savas gultas malas, un es bez redzēšanas manu, ka tas atkal urbj degunu.
- •Viņa saņemas, bet velti lūko iedegt acīs dusmu kvēlu — un rājiena vietā nāk smaids. Un stāstījumā, ko beidzot viņa var sākt stāstīt, tai smaidi jaucas ar asarām.
- •Viņš, goda vīrs, bez vārda saprot manu lūdzošo skatienu, ar smaidu aizgriezdamies sānis, un, slēpdamies aiz sanitāra muguras no biedru acīm, mēs steidzamies atvadīties.
- •Iziet cauri palātai, laizdama pāri mūsu gultām pētoši laipnu skatu, un sirds sāk vēl karstāk degt gaidās, jo tagad vairs nav tālu viesu laiks.
- •Viņš noliecas, lai ņemtu savu mantu maisu un celtu augšā, bet Miķelsons kā kaķis uzlec tam uz skausta, ieņem plauktu un, laizdams logā spļāvienu gar krieva pinkaino galvu, nosaka;
- •Viņš sākumā purina galvu, bet, Miķelsonam piedraudot ar durkli, saraujas un saka:
- •Vācu šauteņu uguns kļūst vājāka, un tad instinkts mums liek gar baļķi līst pa labi, kur klaudz Spandega un Priedīša šautenes.
- •Vajātāji nāk arvien tuvāk.
- •Viņš aicina sev līdzi virsseržantu un iet pa labi, lai vēl reizi pie dienas gaismas novērotu vācu ierakumus un vietas, kur naktis varētu būt jaunais postenis.
- •Vācu pusē viss ir un paliek klusu. Arī pēc tam, kad priekšnieks sagrābis kādu āzi aiz koka kājas un paraustījis, lai pārliecinātos, vai drātis skan.
- •Vienā rāvienā mēs esam kājās un metamies ārā no sava mitekļa, skrējienā vēl berzēdami miegu no acīm.
- •Vācu tranšejās pēc kareivja pazušanas iestājies vēl lielāks klusums. Un tad to pārtrauc gaviļbrāzma: «Bravo, Letten! Brav-o-o-o!»
- •Viņš skatās man garām savām sagurušām acīm, kurām iesarkani plakstiņi, un lūpas tam lēni kustas, kā sarunājoties ar sevi pašu vai kādu citu, kas man nav saredzams.
- •Ieraudzījis tēvu, Sēja mehāniski stiepjas taisns, bet tad, paskatījies tam acīs, kas priecīgas un gaišas, atkal nolaiž pie cepures celto roku, kļūdams vēl smaidošāks.
- •Vai tiešām tā sēdēt, griezt zobus, vīstīt dūres un kauties pašiem ar savu niknumu?
- •Varbūt lai nepaliktu par meliem dzejnieku spriedelējumi par mīlas un nāves tuvumu.
- •Viņš skatās, nevarēdams acu novērst no Nāves salas, virs kuras bedrēm un grāvjiem, un sargātāju galvām tagad trako granātu putenis.
- •Vāci ir akurāti ļaudis, un pēc viņu artilērijas uguns iesākšanās un beigšanās laika var regulēt pulksteni.
- •Iet lielā uzbrukumā mums nav atļauts — šīs nakts gaitas būs tikai demonstrācija, bet krievu štābs vēlas rītausmā no mums saņemt ložmetējus un gūstekņus.
- •Varbūt mirušā tēva pēdējā griba, varbūt mūsu kopējā asinsnaida balss.
Vācu tranšejās pēc kareivja pazušanas iestājies vēl lielāks klusums. Un tad to pārtrauc gaviļbrāzma: «Bravo, Letten! Brav-o-o-o!»
«Skat' nu, vai tie nav dulni: paši rāda teijāteri — un paši aplaudē!» rājas mazais mīnmetēju seržants Dambis, kas godam valkā Nāves salas velna nosaukumu. Viņš mazliet atgādina savu vārda brāli arī skata ziņā un ir pats pārgalvīgākais vīrs bataljonā, kam dienu, nakti prātā domas, kā sagādāt vāciem lielākas raizes, kā tos cūkot un izjokot.
«Tagad mēs uzstāsimies ar savu izrādi,» Dambis nosaka un teciņus laižas uz žīdu kapu pusi, kuru malā guļ paslēpts mūsu mīnumetējs.
«Nupat fričiem ies plāni!» Konrāds priecājas, un tiešām — pēc brītiņa sāk gārdzuļot gaiss, kaut kas aizkrāc uz vācu ierakumu pusi un pēc smaga nodunējuma virs tranšejas, apmēram tai vietā, kur stāvējis sodam liktais kareivis, izšaujas gaisā liels dūmu un zemes stabs, kam līdzi lido mieti un dēļi, un Konrāds steidzas apgalvot, ka šis redzējis arī rokas un kājas, un bezgalvainus augumus.
Vācu grāvjos atskan lamas, viņi sāk nikni šaut. Mēs klūpam savos ierakumos, pa kreisi tarkšķ ložmetējs, un tam atsaucas arī citi — vienā un otrā pusē.
Draud sākties nikna uguns kauja, jo, atsaukdamās Dambja laisto mīnu sprādzieniem, kas ārda vācu ierakumus, iesāk šaut viņu baterijas.
«Nupat metas karsti, būs jālaižas uz rotu,» Konrāds nosaka, gulēdams mums blakus aiz traversa, kura virsu kā pļaujmašīna pļauj vācu ložmetējs. «Citādi virsseržants atkal rāsies, ka blandos apkārt bez viņa ziņas.»
Šaušana stājas, baterijas beidz strādāt, un, retākiem kļūstot šauteņu blīkšķiem, apklust arī ložmetēju balsis.
Mēs ejam atpakaļ uz komandas blindāžu, bet tēvs man neiziet no prāta, un pēcpusdienā eju viņu apciemot.
Vecie paziņas mani saņem smaidošām sejām, bet, vaicājot pēc tēva, viņiem nopietnas kļūst lūpas un no vaigiem izgaist smīns. Un Sala, uzlikdams roku man uz pleca, nopūzdamies teic:
«Ej uz viņa grāvja galu, turpat jau viņš būs. Aizgāja atkal fričus šaut, bet, kā tas viss beigsies, to zin tikai Dievs. Es baidos, Artūr, vai tēvs te ilgi izturēs.»
Es metos skriet pa ierakumiem, un iepretim māju drupām, aiz kurām naktī stāv mūsu sargposteņi, satieku Sēju, kas stāv, atspiedies uz grāvja malas, un skatās, nenovērsdams acu no rudzu lauka. Viņš neredz neko citu, nedzird, kad es saucu vārdā, un, tikai sagrābjot aiz rokas, pret mani pagriežas Leišmales saimnieka apaļā seja, kurā sastindzis sapņains smaids.
«Drīz sāks vārpas briest,» Sēja saka, paskatījies man sejā, un tad viņa skats atkal aizmaldās gar māju drupām uz lauka pusi, kura pavasarīgajam zaļumam jau sācis jaukties klātu maigs zilganums.
«Kur tēvs?» es prasu.
Sēja pamāj ar roku uz drupu pusi.
«Tur jau viņš sēd,» tas atsaka.
Es lecu ārā no grāvja, izlocos pa āžu starpu, un tūliņ jāpieliecas, jāsāk skriet, jo starp sagrautajām mājām un granātu apgrauzto priežu šiliņu ir saskatāmi vācu ierakumi, no kuriem sāk svilpt lodes.
Aizelsies es sasniedzu gruvešu kaudzi un aizkrītu aiz apdegušu ķieģeļu čupas, kuras vietā reiz stāvējusi istabas krāsns un cēlies gaisā skurstenis. Pa labi un pa kreisi krāšņatām ir saauguši dadžu krūmi un lielu nātru puduri, un iezaļgana ķirzaciņa aizlokās un pazūd zem kaļķu un mālu gruvešiem.
Tēva te neredzu un lienu tālāk, uz mūra stabu pusi, kur lupstāji sazaļojuši tik kupli, ka spēj aizslēpt cilvēka augumu. Liekdamies ap mūra stūri, es gandrīz uzminu virsū zābakotām kājām un tūliņ krītu zemē, jo lode, sizdamās pret kaļķa, apsviedumu, ir piešķiedusi man acis kodīgi pelēkiem putekļiem.
Tēvs guļ, pieplacis pie mūra, un, dzirdēdams manu kritienu, sviežas apkārt ar kaķa lunkanumu, sviezdams arī šautenes stobru sev līdz un tūliņ atkal pie vaiga. Un ārkārtīga niknuma un naida pilna glūn manī viņa nepiemiegtā labā acs, bet saspūrušās, garās ūsas ir baltas kā ievziedu sniegs.
«Tēt!» es iekliedzos, un ļaunuma guns izdziest tēva sejā, vinčestra stobrs slīd lejup, un ūsu galos parādās apjucis un nevarīgs veca vīra smaids.
«Tu nāci mani apciemot?» tēvs prasa, nolicis sev blakus šauteni, un skatās manī laipnām, sagurušām acīm, salīcis un sirms, un tagad atkal liekas, ka tas ir vecs saimnieks, kas nācis vērot sējas laika debesu zīmes, nevis nāves strēlnieks, kā to dēvē rotās un komandās.
«Jā, meklēju tevi ierakumos, un Sēja teica, lai nākot šurp.»
Tēva sejā vēl arvien saredzams nevarības smaids. Viņš noliecis balto galvu mazliet uz sāniem — kā klausīdamies — un tad māj man klusēt, kaut gan apkārt viss kluss un tikai kaut kur tālu, Daugavas pusē, dzird ķērcošās vārnu klaigas.