- •Aleksandrs Grīns
- •Dvēseļu putenis
- •Ir agra rīta stunda, un aiz loga sarkans blāzmo saules lēkts.
- •Viss aizpeld miglā: nav vairs ne māju, nedz mātes atceres, un tikai sirds dziļumos deg sāpju smeldze, nebeidzama kā mūžība un asinsnaids.
- •Varbūt to pašu meitenes seju, kuras attēlu viņš nēsā sev līdzi, slēpdams kā sirdī sistu vainu, ko nedrīkst redzēt labāko draugu acis?
- •Iedomu vara kļūst tik liela, ka man liekas, es dzirdu baložu rūkšanu. Tikai tā kļūst arvienu stiprāka, saukdama atcerē mūsu staļļu jumtus, pa kuriem dūdodami mēdza staigāt baložu bari.
- •Vadu komandieriem tūliņ jāierodas rotas kancelejā.
- •Viens no tiem ir Vilnis, kam nepacietības un trauksmīguma pilni visi locekļi. Viņš klusi svilpo un dungo, nelikdamies zinis par miegaināko uzrūcieniem, un viss liekas kā savilkta atspere.
- •Vēl vairāk pa labi, gar Tukuma dzelzceļu, lauzīsies uz Ķemeru pusi pulkvedis Francis ar saviem rīdzniekiem, kas jau bijuši tepat pie Slokas vācu ugunī.
- •Izlūki pienāk mums klāt, Konrāds vārīgi nolaiž zemē savu nastu un ar lielo plaukstu slauka acis, jo atnestais ir viņa draugs Lejiņš.
- •Vācu lodes spindz arvien biežāki, un biežāki tās ārda zemi un kapā lietus peļķes, sviezdamas gaisā dubļus un ūdens šļakatas, bet tēvs ar Salu vēl nav beiguši valodas.
- •Virsleitnants izskrien mūsu ķēdei cauri, tad apcērtas skrējienā apkārt — acis zib, smaidošā mutē atmirdz zobu baltums — un māj mums uz vācu tranšeju pusi, izrāvis no jostas metamo granātu:
- •Vairīdamies no ierakuma malas, ko kapā lodes, mēs velkamies uz grāvja vidu, bet tas tā pielijis, ka duļķainais ūdens apņem zābaku purnus.
- •Vācu ložmetējs vāgūža augšā rej aizgūdamies; viņa šāvienu klaudzēšanā manāma satraukta steiga, un tātad ugunsgrēka iesākumu ir pamanījis arī ienaidnieks.
- •Viņš vēl nav beidzis stāstīt, kad mēs visi reizē sviežam šautenes pie vaiga.
- •Viņa sauciens liek skriet ledainam vēsumam pāri mūsu sakarsušajām mugurām un visiem reizē griezt galvas uz meža pusi.
- •Visur mana miglas dūmaku lēno ņirbēšanu. Spocīgas kļūst miglā visu lietu kontūras, un zilganpelēkas ir palikušas dzīvajo un mirušo sejas.
- •Viņi guļ ūdenī un dubļos, kā nu kurais kritis, un peļķes, kurās iegūlušās viņu galvas, ir tumšākas nekā tās, kurās nav neviena miroņa.
- •Vilnis apstājas savā soļošanā, bet tad nopurina galvu, kā dzīdams projām bažas un viņu grūtumu, un, piegājis pie loga, vēro raudošās debesis un pielijušo ielu, kas tagad izskatās kā gara dubļu palts.
- •Vilnis tomēr neatlaižas.
- •Viņas atgriezušās atkal, nelaiž mani vaļā, bet viņu dēļ man vairs nemetas kauns pašam no sevis.
- •Istabiņas kaktu ēnas kļuvušas baisīgi melnas. Tad viņas saplūst kopā, iestājas tumsa, un mani apņem nakts, kuras melnums pilns nopūtu un rēgu, un nav nevienas zvaigznes, kas mirdzētu nakts tumsībā.
- •Vilnis pieceļas, nosēdina man Oļu blakus, pielej glāzes un liek mums izdarīt saderināšanās ceremoniju.
- •Visi trīs mēs lecam kājās un pieliekušies sākam skriet uz vītola pusi, pie kura atspiedies bija stāvējis vācu sargkareivis.
- •Viņas plēš pušu miglas segu, ceļas augšup un slīd lejup, tausta, meklē un vēl nav atradušas mērķi, ko tām cenšas rādīt raķete pēc raķetes.
- •Vecais vīrs paskatās man sejā brīnpilnām acīm un bēdīgi nopurina sirmo galvu, zem kuras tam saaudzis bārdas mežs.
- •Iesalnieks saliecies iet uz ratu pakaļpusi, tad pagriežas un vaicā:
- •Varbūt sanitāra daudzinātais slavenais ķirurgs, kam operācijās tik veikla roka un nekļūdīgs skats.
- •Viņš pieceļas no gultas malas, uzmet man neapmierinātu skatu un pārmetoši nosaka:
- •Viņam sakustas melnās ūsas, lūpas savelkas smaidā, un, mādams ar galvu, tas atsedz savu segu, parādīdams kāju, kas visa notīta, un kā atvainodamies saka:
- •Viņš veras manī izpuvušu acu dobumiem, sejas tam vairs nava, un stings un drausmīgs ir atsegto zobu smaids, kurus vairs neapslēpj pīšļos sakritusi mute.
- •Viņa nāk atpakaļ, nesdama solīto plāksni un rakstāmo irbuli, smaidīdama teic:
- •Ir pelēka diena, bet gaišs un dzīvības pilns liekas pēc nakts rēgiem rudens dienas pelēkums.
- •Viss, liekas, aizpeld projām, sirds, šķiet, stājas, tumsa sagāžas pār mani, vēl šūpodama kaut kur projām, un tad es nekā nesajūtu vairs.
- •Vilnis smejas:
- •Vilnis viltīgi piemiedz acis, bet lūpas, kaut sakniebtas, lai savaldītu smieklus, raustās un dreb.
- •Vedējs apvainojas, grib sākt lamāties, bet Pētersons atmet ar roku un liek kruķus padusē.
- •Viss atkal ir kluss. Sniegs snieg, saldēdams muguru un plecus, un tad nakts vēsma man, nezinu, no kurienes, uzpūš virsū smēķa smaku.
- •Vedējs notvīkst kā uguns un, uztrūcies augšā, grib skriet kauties, bet Sēja aizsteidzas tam priekšā, ar veselo roku sagrābj aiz pleca un atsviež atpakaļ.
- •Vedējs ir apsēdies uz savas gultas malas, un es bez redzēšanas manu, ka tas atkal urbj degunu.
- •Viņa saņemas, bet velti lūko iedegt acīs dusmu kvēlu — un rājiena vietā nāk smaids. Un stāstījumā, ko beidzot viņa var sākt stāstīt, tai smaidi jaucas ar asarām.
- •Viņš, goda vīrs, bez vārda saprot manu lūdzošo skatienu, ar smaidu aizgriezdamies sānis, un, slēpdamies aiz sanitāra muguras no biedru acīm, mēs steidzamies atvadīties.
- •Iziet cauri palātai, laizdama pāri mūsu gultām pētoši laipnu skatu, un sirds sāk vēl karstāk degt gaidās, jo tagad vairs nav tālu viesu laiks.
- •Viņš noliecas, lai ņemtu savu mantu maisu un celtu augšā, bet Miķelsons kā kaķis uzlec tam uz skausta, ieņem plauktu un, laizdams logā spļāvienu gar krieva pinkaino galvu, nosaka;
- •Viņš sākumā purina galvu, bet, Miķelsonam piedraudot ar durkli, saraujas un saka:
- •Vācu šauteņu uguns kļūst vājāka, un tad instinkts mums liek gar baļķi līst pa labi, kur klaudz Spandega un Priedīša šautenes.
- •Vajātāji nāk arvien tuvāk.
- •Viņš aicina sev līdzi virsseržantu un iet pa labi, lai vēl reizi pie dienas gaismas novērotu vācu ierakumus un vietas, kur naktis varētu būt jaunais postenis.
- •Vācu pusē viss ir un paliek klusu. Arī pēc tam, kad priekšnieks sagrābis kādu āzi aiz koka kājas un paraustījis, lai pārliecinātos, vai drātis skan.
- •Vienā rāvienā mēs esam kājās un metamies ārā no sava mitekļa, skrējienā vēl berzēdami miegu no acīm.
- •Vācu tranšejās pēc kareivja pazušanas iestājies vēl lielāks klusums. Un tad to pārtrauc gaviļbrāzma: «Bravo, Letten! Brav-o-o-o!»
- •Viņš skatās man garām savām sagurušām acīm, kurām iesarkani plakstiņi, un lūpas tam lēni kustas, kā sarunājoties ar sevi pašu vai kādu citu, kas man nav saredzams.
- •Ieraudzījis tēvu, Sēja mehāniski stiepjas taisns, bet tad, paskatījies tam acīs, kas priecīgas un gaišas, atkal nolaiž pie cepures celto roku, kļūdams vēl smaidošāks.
- •Vai tiešām tā sēdēt, griezt zobus, vīstīt dūres un kauties pašiem ar savu niknumu?
- •Varbūt lai nepaliktu par meliem dzejnieku spriedelējumi par mīlas un nāves tuvumu.
- •Viņš skatās, nevarēdams acu novērst no Nāves salas, virs kuras bedrēm un grāvjiem, un sargātāju galvām tagad trako granātu putenis.
- •Vāci ir akurāti ļaudis, un pēc viņu artilērijas uguns iesākšanās un beigšanās laika var regulēt pulksteni.
- •Iet lielā uzbrukumā mums nav atļauts — šīs nakts gaitas būs tikai demonstrācija, bet krievu štābs vēlas rītausmā no mums saņemt ložmetējus un gūstekņus.
- •Varbūt mirušā tēva pēdējā griba, varbūt mūsu kopējā asinsnaida balss.
Vienā rāvienā mēs esam kājās un metamies ārā no sava mitekļa, skrējienā vēl berzēdami miegu no acīm.
Arī rotās manāms savāds uztraukums. Pat priekšnieka ziņnesis ir stājies pusceļā ar tējas trauku rokā un, muti ieplētis, skatās uz vācu pozīciju pusi.
«Ko tu boli acis, sulaiņa dvēsele?» Vilnis tam uzsauc un, garām skriedams, iesper ar kāju sēdvietā. «Atdzisināsi priekšniecībai tēju!»
Ziņnesis satrūkstas, tējas trauks līst pāri un nokrīt zemē, jo karstais ūdens applaucējis trauka turētāja rokas.
«Pats nesen vēl biji sulaiņa dvēsele,» sirdās ziņnesis, noskatīdamies Vilnim pakaļ, bet tas jau ir uz pakalniņa, kam virsū sastājis pulciņš strēlnieku.
Mēs ar Miķelsonu izspraucamies tiem cauri un nostājamies Vilnim blakus, lai redzētu, kas citiem vērojams, un Konrāds, kas nav aizgājis uz rotu, joņo mums līdzi.
Ir savādi: mūsējo pieplūdušas pilnas malas — strēlniekus redz uz blindāžu augšām un ierakumu malām, un kāds pārgalvis pat uzrāpies granātas nopļauta koka stumbra galā, bet no vācu puses neatsvelpj neviena lode, kaut gan citās dienās tie parasti mēdz šaut uz katru atsevišķu strēlnieku.
«Velns lai parauj — kas tad tas?» Vilnis iesaucas, sagrābdams manu plecu, un, skatīdamies cita skatiem pakaļ uz vācu pusi, arī es satrūkstos un stingstu viss.
Uz vācu ierakumu malas ar muguru uz mūsu pusi stāv pilnā kaujtērpā vācu kareivis bruņucepuri galvā un šauteni uz pleca. Viņš stāv nekustēdamies un liekas sastindzis, un izmiruši liekas ierakumi zem tā kājām, kaut gan šaujamās lūkās pamirdz viena otra acs.
Līdz vācu tranšejai un tai viņas vietai, virs kuras stāv kareivis ar šauteni, labs sviedējs varētu aizsviest akmeni vai granātu. Pat sievietes raidītai lodei te vajag ķert mērķi, un tomēr mūsējie stāv sastinguši un nevienam neizstiepjas roka pēc šautenes.
«Tas par tiem āžiem,» Konrāds nožāvājas, un mēs ar Vilnis smagi atņemam elpu.
Tiešām, cits tas nevar būt kā nelaimīgais sargkareivis, aiz kura vainas vāci pagājušā naktī zaudējuši savus āžus.
«Diezin kā tam puisim tagad ap sirdi?» Vilnis klusi saka, vēl arvienu nelaizdams vaļā manu plecu. «Varbūt jau palicis pussirms, katru mirkli gaidīdams lodi mugurā.»
«To viņš tūliņ dabūs,» Miķelsons nikni nospļaujas caur izšautajiem priekšzobiem un, izspraucies strēlnieku pulciņam cauri, sāk iet uz mītnes pusi.
Pāris lēcienos Vilnis tam ir aizstājies ceļā.
«Nekur tu neiesi!» viņš iesaucas, cieši skatīdamies čiekurkalnietim acīs.
«Nemaisies pa kājām, velna pistole!» Miķelsons iešņācas, mezdamies sānis un reizē laizdams roku uz zābaku stulma pusi, kur aizbāzts tam glabājas tutenis. «Citādi tava blūze paliks par vesti un vēders ar'.»
«Neiebiedēsi,» Vilnis teic, vēl ciešāk aizstādamies Miķelsonam priekšā. «Neesmu jau lauķis — pašam nazis līdzi. Bet fricis paliks, kur bijis.»
Ķildā steidz iejaukties kaprālis Lapiņš.
«Puikas, iztieciet bez fiskariem un asins izliešanas,» viņš saka, neizlaizdams no zobiem papirosu. «Man tā friča nav žēl — lai Miķelsons to šauj nost rīt vai parīt! Bet šobrīd, par prieku vācu leitnantam vai kādam citam, kas viņu nostādījis uz strīpas, — to nu gan ne.»
Strēlniekiem noskaidrojas sejas, jo Lapiņš ir mums visiem no sirds runājis.
Visiem, atskaitot Miķelsonu, kaut arī tam jau sākušas saplakt dusmas, kas ātri nāk un iet.
Lai izgāztu niknuma palikumu un reizē slēptu citiem, ka tas mazliet apjucis, viņš sāk gānīt Vilni.
«Atradies ernūtietis!» Miķelsons mēdīdams saka. «Laikam gribi karot pēc Bībeles — un, kad fricis tev gāzīs pa ģīmi, tu teiksi «danke» un pagriezīsi ausi vai pakausi? Tpu,» viņš aiziedams uzspļauj Vilnim uz zābaka, «tev īstā vieta baptistu saiešanas namā, ne strēlniekos!»
Vilnis viss salecas no apvainojuma, bet valdās, redzēdams, ka tuvāk stāvošie strēlnieki smīn. Viss rāda, ka viņi smīn par čiekurkalnieti, nevis apspļauto Viļņa zābaku, un manam draugam lēni izgaist no sejas dusmu nobālums.
«Ko viņš kasās?» Vilnis pukojas par Miķelsonu, mums vēl arvienu skatoties uz to pusi, kur mūsu nošaušanai nostādīts zem bises vācu kareivis. «Kad aiziesim atpūtā, būs jāmēģina tikties ar bezzobaini divatā. Tad redzēsim, cik īsti viņš ir vērts.»
«Lai nu paliek!» es mierinu, bet Konrāds, sataisījis lietpratēja seju, nosaka:
«Izkauties ir veselīgi: citādi var ierūsēt kauliem eņģes. — Va' velns, nupat laikam ir cauri!» viņš pēkšņi iesaucas, un tiešām, vācu kareivja soda laiks laikam beidzies, jo tas piepeši gāžas visā augumā uz priekšu, kā akmens nozūd tranšejā, un mēs dzirdam; ka nograb viņa katliņš, nožvakst durkļa maksts un nodārd bruņucepure,
«Varbūt palika bez elpas,» ieminas kāds izlūks. Konrāds ņirgādamies nosaka:
«Nekā, mīlīši: tas zellis aizjoza pie mantziņa pēc jaunām biksēm.»