Viņš aicina sev līdzi virsseržantu un iet pa labi, lai vēl reizi pie dienas gaismas novērotu vācu ierakumus un vietas, kur naktis varētu būt jaunais postenis.

Nakts ir bez mēnesnīcas, no Daugavas kūpēdama ceļas migla, un ūdens zem viņas segas vairs nav saskatāms — tikai dzird, kā, piekrastes radzēs atsizdamies, skalojas slinkie upes viļņi.

«Tādā naktī labi meitās iet un labi arī izkauties,» filo­zofē Konrāds, pacēlis galvu un vērodams tumšos pade­bešus. «Lāgā neiezīmēs seju ne meita, ne policists, un tā tu vari justies drošs no alimentiem un sēdēšanas.»

«Muti ciet!» Zirnis ierūcas. «Ja ne, dzīšu atpakaļ uz rotu.» Un Konrādam pārtrūkst filozofēšanas pavediens, jo šonakt tas nācis mums talkā un ierasties jau drīz pēc tum­sas iestāšanās atpakaļ rotā viņam kauns.

Klusi kā veļu kamoli mēs izlienam no ierakumiem un vispirms ejam apraudzīt Daugavmalas bedri, kurā viņnakt atradās vācu postenis.

Mūsējie viņu saņēma ciet, un vāci šai nelaimes vietā nav stādījuši jaunus sargus, bet — drošs paliek drošs — kārtības dēļ mēs lavāmies uz bedres pusi.

Ir tik tumšs, ka skaidri var samanīt tikai tuvāko biedra augumus — un arī tikai tāpēc, ka acis apradušas ar nakts gaitām. Attālākie nav saredzami, kaut gan mēs jūtam viņu elpošanu un vieglos izlūku soļus, zem kuriem retumis iečabas kāds zāļu puduris.

Bedre ir tukša, un, gājuši tai apkārt mazu līkumu, mēs sākam lēni zagties gar vācu aizsprostojumiem, vērodami ar redzi un dzirdi, vai mākoņainās pavasara nakts tumsā kur nemana kūkojam sarga muguru, nejūt satrauktu elpu, ko ašāk grūž sargkareivja nāsis, ar dzirdi un redzi vēl nejaušot, bet ar instinktu jūtot, ka draud briesmas un zogas klāt ienaidnieks.

Vācu pusē viss ir klusu, un mēs topam arvien drošāki un tagad lienam tieši gar viņu āžiem, kas rūpīgi notīti dzeloņdrātīm, un, dienvidos atplauksnījoties rūsas sarkanumam, liekas, ka kokus aptinuši milzīgi zirnekļu pave­dieni,

Kur gan varētu stāvēt jaunais vācu postenis? — mēs mēmi taujājam sevi un citus, un atbildes nav, un aiz vācu āžiem nemana dzīvības.

«Būs aizsnaudies,» Vilnis, iedams man blakus, tikko samanāmi iedveš ausī, un tikpat klusi sakustas man lūpas, dodot atbildi:

«Tad jau mēs manītu krākšanu vai šņākšanu.»

«Ja te būtu kādas apdzīvotas mājas, varētu domāt: friču sargi aizgājuši skuķes apciemot,» jau stiprāk ieminas Kon­rāds, bet tūliņ ierauj plecos galvu, dabūjis belzienu sānos ar vinčestra laidi.

«Še tev skuķes, purva velns!» iešņācās neredzama balss. «Ja tuvumā nav friča, tad tas nenozīmē, ka katram muļķim brīv pļāpāt, kas tam uz mēles un sirds.»

Konrāds neatbild, bet šņākdams kāpj uz priekšu, un klu­sums, kas valda ap mums, ir tik liels, ka kaut kur tuvumā sāk cirpstēt zemes vēzītis, un bezgala viegla un reizē savādi baiga skan dienā nemanāmā dzīvnieciņa balss, nākdama no apakšzemes un kā aicinādama tur lejā kāpt.

Tad mēs apstājamies un klausāmies atkal — un tik vē­rīgi un asi, ka uz mirkli nav pat samanāma blakus stāvošo elpošana.

Vācu pusē viss ir un paliek klusu. Arī pēc tam, kad priekšnieks sagrābis kādu āzi aiz koka kājas un paraus­tījis, lai pārliecinātos, vai drātis skan.

Tikko jaušama metāliska skaņa, tik klusa, ka liekas, to radījis nakts tauriņa spārnu pieskāriens.

Mākoņu sega kļuvusi vēl biezāka, retumis mana atsark­stam rūsu, un sērīgi baisa skan pavasara nakts tumsā zemes vēzīša balss.

Tad mēs, kā gājuši ķēdē gar vācu aizsprostojumiem, pagriežamies bez komandas uz āžu pusi, ķeramies pa divi klāt — salīkuši augumi slīd pa tumsu uz mūsējo ierakumu pusi, un tik klusi ceļas mums kājas, ka nav manāms ne mazākais troksnis, un, tikai noliekot āžus atkal zemē cieši pie mūsu pirmās rotas aizsprostojumiem, dzird iešalcamies metālisku, dziedošu skaņu, kas tomēr ir tik klusa, ka tur­pat izdziest nakts melnumā.

Atkal mēs zogamies uz vācu pozīciju pusi, klausāmies, vai mūsu nedarbs nav jau pamanīts, un atkal zogamies atpakaļ ar jaunu nesamo.

Mūsu aizrautība šai darbā kļuvusi tik liela, ka sāk sviedri līt, ašākas top dvašas un Konrāds jau ir sācis šņākt.

«Kas te šņāc kā tvaikmašīna?» tumsā nikni čukst ko­mandas priekšnieka balss, «Dos nagos kādam skursteņ­slauķim, lai iztīra degunu!»

Konrāds beidz šņaukāt un rūkdams nāk mums ar Vilni līdz.

Atkal mēs ejam, smagi pūzdami, ar jauniem vācu āžiem, un tad priekšnieks dod zīmi, ka ir gana, un Vilnis sprauslodams iegrūž man sānos.

«Zini ko, Artūr?» viņš klusi saka, «Kad būsim Daugavas viņā krastā, būs jāprasa pirmās rotas puikām, lai labi izmaksā par šīs nakts strādāšanu.»

Es pamāju ar galvu, sākdams klausīties, jo priekšnieks ar Zirni patlaban lūko aprēķināt, par cik galvām pieau­dzis mūsu un samazinājies vācu āžu skaits.

«Savi četrdesmit gabali būs,» Zirnis beidzot nosaka.

Debesis kļuvušas gaišākas, mākoņu lāņiem nogulstoties gar apvārsni, un augšā jau mana zvaigžņu zaigu. Un viņu atmirdzumā mēs varam saredzēt, ka, klausoties virsseržanta vērtējumā, komandas priekšnieka sejā nozib smīns.

«Lai nu pirmā rota saka paldies!» viņš teic un vēro rotas sprostojumu joslu, kas tagad kļuvusi labu tiesu platāka.

Atkal mēs klausāmies, vai nedzird jau vācu pusē lādēšanos, bet tur ir un paliek klusu.

Tad mēs ejam mājup, un atpakaļceļā mums sāk nākt miegs kā smaga darba ļaudīm pirms pelnītās atdusas.

«Smuks numurs,» Vilnis žāvādamies saka, iedams man aiz muguras. «Redzēs, ko par to sacīs friči. Es gan negri­bētu būt vācu sargu ādā — tai tagad ir kapeikas vērtība.»

«Labi jau viņiem neies,» es atsaku, un arī man ir pieli­pušas Viļņa žāvas un visos kaulos manāms gurdenums.

Tad mēs esam savā blindāžā, liekam šautenes un gra­nātas pie malas, liekamies uz auss, un gandrīz tūliņ mūs apņem miegs.

Mēs guļam līdz saules lēktam un arī vēl pēc tā, jo Nā­ves salā nakts ir darbam un izlūku gaitām, bet diena gu­lēšanai.

Pats pirmais ir uzcēlies Zirnis, lai izietu — pēc para­duma — apskatīties, kāds rādās laiks, jo pēc dienas laika var jau iepriekš sākt zīlēt, kas būs naktī uzsākams.

«Puikas, celieties!» viņš skaļi saka, iesteidzies atpakaļ blindāžā. «Nupat ir joki.»