Vācu šauteņu uguns kļūst vājāka, un tad instinkts mums liek gar baļķi līst pa labi, kur klaudz Spandega un Priedīša šautenes.

Nav labi, ka friču strēlnieki beidz šaut: viņi nojautusi, ka uzbrucēju tikai sauja, un tagad taisās nākt ārā, lai saņemtu mūs cieti dzīvus vai mirušus.

Līdz tam es nebūtu ticējis, ja man kāds teiktu: tu vari līst uz vēdera pa sniegu tikpat žigli kā rikšos skriet. Un tomēr tas ir tiesa, un pāris sekundēs es jau esmu ticis garām trijiem citiem baļķiem, un aiz manis, neatstādamies ne pēdu, lien un spļaudās Miķelsons. Un apstājamies mēs tikai uz mirkli, jo prātā mums tas pats, kas Priedīšam un Spandegam.

Friču ložmetēju uguns vērsta pret klaja pusi, no kuras nāca mūsu uzbrukums. Tūliņ bruks ārā viņu patruļas, un tāpēc mums jālobj, cik jaudas, un sānis, kur ceļas kroplu priežu ceri un, viņu pusapsegts, māj putenī un naktī mums vienīgais atkāpšanās ceļš.

Līdz krūmu pudurim ir soļus piecdesmit, ko skriet. Mēs stiepjamies kā zaķi, un aiz muguras un pa labi paliek klajums, kurā saskatāmas retas priedītes, un to patlaban mēž vācu ložmetējs.

Viņa vadītāji nav pamanījuši mūsu bēgšanu, un tas ir labi, jo tagad mēs varam priežu pudurī atvilkt elpu jau­nam stiepienam. Tas jāuzsāk tūliņ, un mums jāskrien bez apstājas, jo ķērcošā sasaukšanās ap blokhauzi jau rāda, ka ienaidnieks iznācis mūs meklēt, un to pašu apstiprina ložmetēja tarkšķēšanas spējais norimums.

Vēl soļus piecdesmit — un tad mēs būsim glābti, jo pu­tenis jau steidzas griezt starp mums un vajātājiem sniega putekļblāķus, kuros viss zūd kā miglā.

Vēl pāris stiepienu — un mēs būsim izgaisuši bez miņas, bet Priedītis jau palicis bez elpas, un Spandegam tas jā­rauj aiz rokas, lai diloņslimais zēns tiktu mums līdzi.

Priežu ceros, kas palikuši mums aiz muguras, dzird niknas klaigas, tās nāk tuvāk, un tad mums pāri aizspurdz pirmās pakaļskrējēju lodes.

Mēs esam pamanīti, un atkal top žiglākas mums kājas, un, saņēmis pēdējos spēkus, Priedītis lēkšo līdzi.

Atkal spindz lodes — tepat klāt jauns purva priežu krūms, un salīkuši mēs aizšļūcam aiz tā, lai, viņa slēpti, skrietu tālāk. Bet priekšā kā no zemes izaug daži augumi, skan ķērcošs sauciens «halt!» — un turpat pajūk uguns, brāzdamās mums tieši sejās.

Šāvēji ir šāvuši tādā steigā, ka nevienu neķer, un, mums auļojot tiem garām, divi klusēdami metas sānis, bet trešais atkrīt sniegā, jo Miķelsons ar durkli, garām skriedams, pārcirtis tam vēderu.

Pārējie divi ceļ atkal šautenes, bet viņi stāv blakus, un Spandegs nemērķēdams laiž tiem virsū rokas granātu. Viņi taisās krist sniegā, bet granātas sprādziens aizsteidzas tiem priekšā, un, atskatīdamies pār plecu, es redzu, ka tos atsviež vienu no otra uguns un sniega stabs.

Atkal mēs metamies pa kreisi un pa labi, un atkal aiz muguras dzird jaunu sasaukšanos, un tad tai pusē, kur palika vācu blokhauzis ar Pētersona līķi pie sliekšņa, iz­šaujas gaisā raķete. Sniegputenī tā deg vāji, viņas atspī­dums nesniedz tālu, un tomēr arī tā vājajā gaismā mūs atkal ieraudzījis ienaidnieks,

Jauns «halt!», jauns šāvienu troksnis, un tad Spandegs, iestenēdamies «nolādētā ragana!», ļimst sniegā — un sniegs ap tā sāniem metas melns.

Miķelsons grūž niknu lāstu, pakar plecā šauteni un sagrābj ievainoto aiz pleciem. Es ķeros pie kājām, un Priedītis, nesdams trīs pārējās šautenes, tek, smagi elsodams, mums blakus.

Spandegs ir drukns vīrs, mēs divi tikko vēl no slimnīcas, un tieši šai vietā putenis sagriezis purvu klajumā augstus sausa sniega viļņus. Tiem skrienot pāri, kājas grimst līdz puszābakam, un drīz vien mēs sākam elsot tikpat smagi kā diloņslimais kara zēns.