- •Aleksandrs Grīns
- •Dvēseļu putenis
- •Ir agra rīta stunda, un aiz loga sarkans blāzmo saules lēkts.
- •Viss aizpeld miglā: nav vairs ne māju, nedz mātes atceres, un tikai sirds dziļumos deg sāpju smeldze, nebeidzama kā mūžība un asinsnaids.
- •Varbūt to pašu meitenes seju, kuras attēlu viņš nēsā sev līdzi, slēpdams kā sirdī sistu vainu, ko nedrīkst redzēt labāko draugu acis?
- •Iedomu vara kļūst tik liela, ka man liekas, es dzirdu baložu rūkšanu. Tikai tā kļūst arvienu stiprāka, saukdama atcerē mūsu staļļu jumtus, pa kuriem dūdodami mēdza staigāt baložu bari.
- •Vadu komandieriem tūliņ jāierodas rotas kancelejā.
- •Viens no tiem ir Vilnis, kam nepacietības un trauksmīguma pilni visi locekļi. Viņš klusi svilpo un dungo, nelikdamies zinis par miegaināko uzrūcieniem, un viss liekas kā savilkta atspere.
- •Vēl vairāk pa labi, gar Tukuma dzelzceļu, lauzīsies uz Ķemeru pusi pulkvedis Francis ar saviem rīdzniekiem, kas jau bijuši tepat pie Slokas vācu ugunī.
- •Izlūki pienāk mums klāt, Konrāds vārīgi nolaiž zemē savu nastu un ar lielo plaukstu slauka acis, jo atnestais ir viņa draugs Lejiņš.
- •Vācu lodes spindz arvien biežāki, un biežāki tās ārda zemi un kapā lietus peļķes, sviezdamas gaisā dubļus un ūdens šļakatas, bet tēvs ar Salu vēl nav beiguši valodas.
- •Virsleitnants izskrien mūsu ķēdei cauri, tad apcērtas skrējienā apkārt — acis zib, smaidošā mutē atmirdz zobu baltums — un māj mums uz vācu tranšeju pusi, izrāvis no jostas metamo granātu:
- •Vairīdamies no ierakuma malas, ko kapā lodes, mēs velkamies uz grāvja vidu, bet tas tā pielijis, ka duļķainais ūdens apņem zābaku purnus.
- •Vācu ložmetējs vāgūža augšā rej aizgūdamies; viņa šāvienu klaudzēšanā manāma satraukta steiga, un tātad ugunsgrēka iesākumu ir pamanījis arī ienaidnieks.
- •Viņš vēl nav beidzis stāstīt, kad mēs visi reizē sviežam šautenes pie vaiga.
- •Viņa sauciens liek skriet ledainam vēsumam pāri mūsu sakarsušajām mugurām un visiem reizē griezt galvas uz meža pusi.
- •Visur mana miglas dūmaku lēno ņirbēšanu. Spocīgas kļūst miglā visu lietu kontūras, un zilganpelēkas ir palikušas dzīvajo un mirušo sejas.
- •Viņi guļ ūdenī un dubļos, kā nu kurais kritis, un peļķes, kurās iegūlušās viņu galvas, ir tumšākas nekā tās, kurās nav neviena miroņa.
- •Vilnis apstājas savā soļošanā, bet tad nopurina galvu, kā dzīdams projām bažas un viņu grūtumu, un, piegājis pie loga, vēro raudošās debesis un pielijušo ielu, kas tagad izskatās kā gara dubļu palts.
- •Vilnis tomēr neatlaižas.
- •Viņas atgriezušās atkal, nelaiž mani vaļā, bet viņu dēļ man vairs nemetas kauns pašam no sevis.
- •Istabiņas kaktu ēnas kļuvušas baisīgi melnas. Tad viņas saplūst kopā, iestājas tumsa, un mani apņem nakts, kuras melnums pilns nopūtu un rēgu, un nav nevienas zvaigznes, kas mirdzētu nakts tumsībā.
- •Vilnis pieceļas, nosēdina man Oļu blakus, pielej glāzes un liek mums izdarīt saderināšanās ceremoniju.
- •Visi trīs mēs lecam kājās un pieliekušies sākam skriet uz vītola pusi, pie kura atspiedies bija stāvējis vācu sargkareivis.
- •Viņas plēš pušu miglas segu, ceļas augšup un slīd lejup, tausta, meklē un vēl nav atradušas mērķi, ko tām cenšas rādīt raķete pēc raķetes.
- •Vecais vīrs paskatās man sejā brīnpilnām acīm un bēdīgi nopurina sirmo galvu, zem kuras tam saaudzis bārdas mežs.
- •Iesalnieks saliecies iet uz ratu pakaļpusi, tad pagriežas un vaicā:
- •Varbūt sanitāra daudzinātais slavenais ķirurgs, kam operācijās tik veikla roka un nekļūdīgs skats.
- •Viņš pieceļas no gultas malas, uzmet man neapmierinātu skatu un pārmetoši nosaka:
- •Viņam sakustas melnās ūsas, lūpas savelkas smaidā, un, mādams ar galvu, tas atsedz savu segu, parādīdams kāju, kas visa notīta, un kā atvainodamies saka:
- •Viņš veras manī izpuvušu acu dobumiem, sejas tam vairs nava, un stings un drausmīgs ir atsegto zobu smaids, kurus vairs neapslēpj pīšļos sakritusi mute.
- •Viņa nāk atpakaļ, nesdama solīto plāksni un rakstāmo irbuli, smaidīdama teic:
- •Ir pelēka diena, bet gaišs un dzīvības pilns liekas pēc nakts rēgiem rudens dienas pelēkums.
- •Viss, liekas, aizpeld projām, sirds, šķiet, stājas, tumsa sagāžas pār mani, vēl šūpodama kaut kur projām, un tad es nekā nesajūtu vairs.
- •Vilnis smejas:
- •Vilnis viltīgi piemiedz acis, bet lūpas, kaut sakniebtas, lai savaldītu smieklus, raustās un dreb.
- •Vedējs apvainojas, grib sākt lamāties, bet Pētersons atmet ar roku un liek kruķus padusē.
- •Viss atkal ir kluss. Sniegs snieg, saldēdams muguru un plecus, un tad nakts vēsma man, nezinu, no kurienes, uzpūš virsū smēķa smaku.
- •Vedējs notvīkst kā uguns un, uztrūcies augšā, grib skriet kauties, bet Sēja aizsteidzas tam priekšā, ar veselo roku sagrābj aiz pleca un atsviež atpakaļ.
- •Vedējs ir apsēdies uz savas gultas malas, un es bez redzēšanas manu, ka tas atkal urbj degunu.
- •Viņa saņemas, bet velti lūko iedegt acīs dusmu kvēlu — un rājiena vietā nāk smaids. Un stāstījumā, ko beidzot viņa var sākt stāstīt, tai smaidi jaucas ar asarām.
- •Viņš, goda vīrs, bez vārda saprot manu lūdzošo skatienu, ar smaidu aizgriezdamies sānis, un, slēpdamies aiz sanitāra muguras no biedru acīm, mēs steidzamies atvadīties.
- •Iziet cauri palātai, laizdama pāri mūsu gultām pētoši laipnu skatu, un sirds sāk vēl karstāk degt gaidās, jo tagad vairs nav tālu viesu laiks.
- •Viņš noliecas, lai ņemtu savu mantu maisu un celtu augšā, bet Miķelsons kā kaķis uzlec tam uz skausta, ieņem plauktu un, laizdams logā spļāvienu gar krieva pinkaino galvu, nosaka;
- •Viņš sākumā purina galvu, bet, Miķelsonam piedraudot ar durkli, saraujas un saka:
- •Vācu šauteņu uguns kļūst vājāka, un tad instinkts mums liek gar baļķi līst pa labi, kur klaudz Spandega un Priedīša šautenes.
- •Vajātāji nāk arvien tuvāk.
- •Viņš aicina sev līdzi virsseržantu un iet pa labi, lai vēl reizi pie dienas gaismas novērotu vācu ierakumus un vietas, kur naktis varētu būt jaunais postenis.
- •Vācu pusē viss ir un paliek klusu. Arī pēc tam, kad priekšnieks sagrābis kādu āzi aiz koka kājas un paraustījis, lai pārliecinātos, vai drātis skan.
- •Vienā rāvienā mēs esam kājās un metamies ārā no sava mitekļa, skrējienā vēl berzēdami miegu no acīm.
- •Vācu tranšejās pēc kareivja pazušanas iestājies vēl lielāks klusums. Un tad to pārtrauc gaviļbrāzma: «Bravo, Letten! Brav-o-o-o!»
- •Viņš skatās man garām savām sagurušām acīm, kurām iesarkani plakstiņi, un lūpas tam lēni kustas, kā sarunājoties ar sevi pašu vai kādu citu, kas man nav saredzams.
- •Ieraudzījis tēvu, Sēja mehāniski stiepjas taisns, bet tad, paskatījies tam acīs, kas priecīgas un gaišas, atkal nolaiž pie cepures celto roku, kļūdams vēl smaidošāks.
- •Vai tiešām tā sēdēt, griezt zobus, vīstīt dūres un kauties pašiem ar savu niknumu?
- •Varbūt lai nepaliktu par meliem dzejnieku spriedelējumi par mīlas un nāves tuvumu.
- •Viņš skatās, nevarēdams acu novērst no Nāves salas, virs kuras bedrēm un grāvjiem, un sargātāju galvām tagad trako granātu putenis.
- •Vāci ir akurāti ļaudis, un pēc viņu artilērijas uguns iesākšanās un beigšanās laika var regulēt pulksteni.
- •Iet lielā uzbrukumā mums nav atļauts — šīs nakts gaitas būs tikai demonstrācija, bet krievu štābs vēlas rītausmā no mums saņemt ložmetējus un gūstekņus.
- •Varbūt mirušā tēva pēdējā griba, varbūt mūsu kopējā asinsnaida balss.
Viņš sākumā purina galvu, bet, Miķelsonam piedraudot ar durkli, saraujas un saka:
«Ja, gut.»
Salīcis un kopā turēdams sagrieztās rokas, kas nebeidz asiņot, viņš iesāk brist cauri priežu pudurim, un Pētersons, turēdams tam pie muguras šauteni, iet lieliem soļiem vācietim pakaļ — un mēs citi tiem līdz.
Aiz priežu audzes biezi krūmi, tad atkal daži kroplu koku augumi, un viņu vidū ir saskatāms virs sniegbaltās zemes kaut kas milzīgs un melnbalts.
«Friču zemnīca,» rūc Spandegs, iedams visiem nopakaļus. «Ja jau cilvēks grib tīšu prātu iet galu meklēt, lai vismaz neved citus līdz!»
Dzirdot mūsu nodaļnieka rūkšanu, Priedītis palēnina soļus, skatās man sejā platām acīm, bet es purinu galvu, un zēns nopūzdamies brien blakus, un sauss un irdens ir zem kājām puteņa sagrieztais sniegs.
Pētersons apstājas, tad nodod Miķelsona ziņā gūstekni un, noliecies uz priekšu, sāk iet atkal lieliem soļiem, un viņa galvai pa labi un pa kreisi melno milzīgās ūsas, arī noliekušās uz priekšu, un izskatās kā vērša ragi, tam taisoties mesties cīniņā.
Draudoši pelēks rēgojas caur auļojošiem sniega virpuļiem masīvais baļķu celtnes stāvs, bet viss ir klajs un salts ap viņu un blokhauzī nemana nevienas dzīvības. Toties dzīvs izliekas tas pats, un viņa šaujamās lūkas, kas melno puteņa nakts paisumā, izskatās kā tumšu draudu pilni milzu zvēra redzokļi, un pats daudzacainais zvērs ir pieplacis pie zemes un it kā gaida, kad nāks tuvāk ienaidnieks.
Pētersons vēl vairāk noliecas uz priekšu. Nolaidis durkli pa cirtienam, viņš lielos lēcienos metas skriet uz zemnīcas durvju pusi, un mēs, apmulsuši un reizē nevarēdami nesekot vadonim, skrienam ķēdē tam pakaļ, Miķelsons trenc gūstekni sev pa priekšu, turēdamies aiz tā muguras, un Spandegs skrējienā sirdīgi nospļaujas pār plecu un, pie sevis kaut ko vēl arvienu rūkdams, izrauj rokas granātu.
Skrienot blokhauzim tuvāk, arvien melnākas sāk palikt viņa ambrazūras, bet pats tas joprojām šķiet izmiris un draudoši kluss. Un vēl balsīgāki skan viesuļvēja auri puteņa nakts ņirbošajā paisumā.
Zemās durvis, liekas, nāk mums pretim, un Pētersons, tām klātu pieskrējis, sper viņās no visa spēka. Tās atsprāgst vaļā kā rēcienam atvāzta mute, un no viņas izšaujas uguns šalts, nosviezdama mūsu vadoni sniegā, un arī ambrazūras sāk tūliņ zibsnīt šāvienu ugunis.
Kā pļauti mēs nokrītam zemē, vēlēdamies pazust viņas sniegsegas baltumā, un ir labi, ka blokhauža cēlājiem palikuši pāri daži neizlietoti baļķi, jo ap mums sprēgā lodes un puteņo viņu kapātais sniegs.
Pa visām lūkām tagad līst ārā liesmu šaltis, un, nodunot rokas granātai, ko Spandegs, tēmēdams pāri nekustīgajam Pētersona augumam, ielaidis blokhauža durvīs, no augšlūkas sāk bērt uz mums nāves uguni ložmetējs.
Mēs šaujam, klupuši aiz baļķiem, kas pa pusei ieputināti sniegā, bet sejas vairs nejūt ziemas salu un sniegs, ko lodes un virpuļvējš mums puteņo aiz apkaklēm un vaigos, neliekas dedzinoši salts. Rokas trakā steigā rausta šauteņu aizslēgus, pāri baļķiem celtie stobri uguņo bez stājas, ap mums jūk lodes, viņu atplēstās koka šķembeles un griežas sniega pārslas, bet karsts vilnis visiem saskrējis galvā un viena pati doma līdzi tam.
Friču iekšā vesela banda, mūsu vairs tikai četri — kā mēs tiksim prom un atpakaļ?
Man ir sācis asiņot vaigs, ko ieplēsusi lodes atrauta koka drumsla, un, pieķerdams ar roku pie vainas, es griežu galvu iesānis un manu turpat blakus Miķelsonu, kas šauj un nikni lādas, un sniegs tam blakus no tā spļāvieniem jau izraibots dīvaini melns.
«Tev ķēra?» prasu, bāzdams jaunu patrontvertni savā šautenē.
«Pa pašiem zobiem,» sirdās Miķelsons, spļaudams asinis sniegā, un tad mēs abi beidzam šaut un guleniski aizraujamies aiz baļķa, jo turpat pie mūsu kājām sāk ārdīt sniegu ložmetēja sēta ložu šalts.