- •Aleksandrs Grīns
- •Dvēseļu putenis
- •Ir agra rīta stunda, un aiz loga sarkans blāzmo saules lēkts.
- •Viss aizpeld miglā: nav vairs ne māju, nedz mātes atceres, un tikai sirds dziļumos deg sāpju smeldze, nebeidzama kā mūžība un asinsnaids.
- •Varbūt to pašu meitenes seju, kuras attēlu viņš nēsā sev līdzi, slēpdams kā sirdī sistu vainu, ko nedrīkst redzēt labāko draugu acis?
- •Iedomu vara kļūst tik liela, ka man liekas, es dzirdu baložu rūkšanu. Tikai tā kļūst arvienu stiprāka, saukdama atcerē mūsu staļļu jumtus, pa kuriem dūdodami mēdza staigāt baložu bari.
- •Vadu komandieriem tūliņ jāierodas rotas kancelejā.
- •Viens no tiem ir Vilnis, kam nepacietības un trauksmīguma pilni visi locekļi. Viņš klusi svilpo un dungo, nelikdamies zinis par miegaināko uzrūcieniem, un viss liekas kā savilkta atspere.
- •Vēl vairāk pa labi, gar Tukuma dzelzceļu, lauzīsies uz Ķemeru pusi pulkvedis Francis ar saviem rīdzniekiem, kas jau bijuši tepat pie Slokas vācu ugunī.
- •Izlūki pienāk mums klāt, Konrāds vārīgi nolaiž zemē savu nastu un ar lielo plaukstu slauka acis, jo atnestais ir viņa draugs Lejiņš.
- •Vācu lodes spindz arvien biežāki, un biežāki tās ārda zemi un kapā lietus peļķes, sviezdamas gaisā dubļus un ūdens šļakatas, bet tēvs ar Salu vēl nav beiguši valodas.
- •Virsleitnants izskrien mūsu ķēdei cauri, tad apcērtas skrējienā apkārt — acis zib, smaidošā mutē atmirdz zobu baltums — un māj mums uz vācu tranšeju pusi, izrāvis no jostas metamo granātu:
- •Vairīdamies no ierakuma malas, ko kapā lodes, mēs velkamies uz grāvja vidu, bet tas tā pielijis, ka duļķainais ūdens apņem zābaku purnus.
- •Vācu ložmetējs vāgūža augšā rej aizgūdamies; viņa šāvienu klaudzēšanā manāma satraukta steiga, un tātad ugunsgrēka iesākumu ir pamanījis arī ienaidnieks.
- •Viņš vēl nav beidzis stāstīt, kad mēs visi reizē sviežam šautenes pie vaiga.
- •Viņa sauciens liek skriet ledainam vēsumam pāri mūsu sakarsušajām mugurām un visiem reizē griezt galvas uz meža pusi.
- •Visur mana miglas dūmaku lēno ņirbēšanu. Spocīgas kļūst miglā visu lietu kontūras, un zilganpelēkas ir palikušas dzīvajo un mirušo sejas.
- •Viņi guļ ūdenī un dubļos, kā nu kurais kritis, un peļķes, kurās iegūlušās viņu galvas, ir tumšākas nekā tās, kurās nav neviena miroņa.
- •Vilnis apstājas savā soļošanā, bet tad nopurina galvu, kā dzīdams projām bažas un viņu grūtumu, un, piegājis pie loga, vēro raudošās debesis un pielijušo ielu, kas tagad izskatās kā gara dubļu palts.
- •Vilnis tomēr neatlaižas.
- •Viņas atgriezušās atkal, nelaiž mani vaļā, bet viņu dēļ man vairs nemetas kauns pašam no sevis.
- •Istabiņas kaktu ēnas kļuvušas baisīgi melnas. Tad viņas saplūst kopā, iestājas tumsa, un mani apņem nakts, kuras melnums pilns nopūtu un rēgu, un nav nevienas zvaigznes, kas mirdzētu nakts tumsībā.
- •Vilnis pieceļas, nosēdina man Oļu blakus, pielej glāzes un liek mums izdarīt saderināšanās ceremoniju.
- •Visi trīs mēs lecam kājās un pieliekušies sākam skriet uz vītola pusi, pie kura atspiedies bija stāvējis vācu sargkareivis.
- •Viņas plēš pušu miglas segu, ceļas augšup un slīd lejup, tausta, meklē un vēl nav atradušas mērķi, ko tām cenšas rādīt raķete pēc raķetes.
- •Vecais vīrs paskatās man sejā brīnpilnām acīm un bēdīgi nopurina sirmo galvu, zem kuras tam saaudzis bārdas mežs.
- •Iesalnieks saliecies iet uz ratu pakaļpusi, tad pagriežas un vaicā:
- •Varbūt sanitāra daudzinātais slavenais ķirurgs, kam operācijās tik veikla roka un nekļūdīgs skats.
- •Viņš pieceļas no gultas malas, uzmet man neapmierinātu skatu un pārmetoši nosaka:
- •Viņam sakustas melnās ūsas, lūpas savelkas smaidā, un, mādams ar galvu, tas atsedz savu segu, parādīdams kāju, kas visa notīta, un kā atvainodamies saka:
- •Viņš veras manī izpuvušu acu dobumiem, sejas tam vairs nava, un stings un drausmīgs ir atsegto zobu smaids, kurus vairs neapslēpj pīšļos sakritusi mute.
- •Viņa nāk atpakaļ, nesdama solīto plāksni un rakstāmo irbuli, smaidīdama teic:
- •Ir pelēka diena, bet gaišs un dzīvības pilns liekas pēc nakts rēgiem rudens dienas pelēkums.
- •Viss, liekas, aizpeld projām, sirds, šķiet, stājas, tumsa sagāžas pār mani, vēl šūpodama kaut kur projām, un tad es nekā nesajūtu vairs.
- •Vilnis smejas:
- •Vilnis viltīgi piemiedz acis, bet lūpas, kaut sakniebtas, lai savaldītu smieklus, raustās un dreb.
- •Vedējs apvainojas, grib sākt lamāties, bet Pētersons atmet ar roku un liek kruķus padusē.
- •Viss atkal ir kluss. Sniegs snieg, saldēdams muguru un plecus, un tad nakts vēsma man, nezinu, no kurienes, uzpūš virsū smēķa smaku.
- •Vedējs notvīkst kā uguns un, uztrūcies augšā, grib skriet kauties, bet Sēja aizsteidzas tam priekšā, ar veselo roku sagrābj aiz pleca un atsviež atpakaļ.
- •Vedējs ir apsēdies uz savas gultas malas, un es bez redzēšanas manu, ka tas atkal urbj degunu.
- •Viņa saņemas, bet velti lūko iedegt acīs dusmu kvēlu — un rājiena vietā nāk smaids. Un stāstījumā, ko beidzot viņa var sākt stāstīt, tai smaidi jaucas ar asarām.
- •Viņš, goda vīrs, bez vārda saprot manu lūdzošo skatienu, ar smaidu aizgriezdamies sānis, un, slēpdamies aiz sanitāra muguras no biedru acīm, mēs steidzamies atvadīties.
- •Iziet cauri palātai, laizdama pāri mūsu gultām pētoši laipnu skatu, un sirds sāk vēl karstāk degt gaidās, jo tagad vairs nav tālu viesu laiks.
- •Viņš noliecas, lai ņemtu savu mantu maisu un celtu augšā, bet Miķelsons kā kaķis uzlec tam uz skausta, ieņem plauktu un, laizdams logā spļāvienu gar krieva pinkaino galvu, nosaka;
- •Viņš sākumā purina galvu, bet, Miķelsonam piedraudot ar durkli, saraujas un saka:
- •Vācu šauteņu uguns kļūst vājāka, un tad instinkts mums liek gar baļķi līst pa labi, kur klaudz Spandega un Priedīša šautenes.
- •Vajātāji nāk arvien tuvāk.
- •Viņš aicina sev līdzi virsseržantu un iet pa labi, lai vēl reizi pie dienas gaismas novērotu vācu ierakumus un vietas, kur naktis varētu būt jaunais postenis.
- •Vācu pusē viss ir un paliek klusu. Arī pēc tam, kad priekšnieks sagrābis kādu āzi aiz koka kājas un paraustījis, lai pārliecinātos, vai drātis skan.
- •Vienā rāvienā mēs esam kājās un metamies ārā no sava mitekļa, skrējienā vēl berzēdami miegu no acīm.
- •Vācu tranšejās pēc kareivja pazušanas iestājies vēl lielāks klusums. Un tad to pārtrauc gaviļbrāzma: «Bravo, Letten! Brav-o-o-o!»
- •Viņš skatās man garām savām sagurušām acīm, kurām iesarkani plakstiņi, un lūpas tam lēni kustas, kā sarunājoties ar sevi pašu vai kādu citu, kas man nav saredzams.
- •Ieraudzījis tēvu, Sēja mehāniski stiepjas taisns, bet tad, paskatījies tam acīs, kas priecīgas un gaišas, atkal nolaiž pie cepures celto roku, kļūdams vēl smaidošāks.
- •Vai tiešām tā sēdēt, griezt zobus, vīstīt dūres un kauties pašiem ar savu niknumu?
- •Varbūt lai nepaliktu par meliem dzejnieku spriedelējumi par mīlas un nāves tuvumu.
- •Viņš skatās, nevarēdams acu novērst no Nāves salas, virs kuras bedrēm un grāvjiem, un sargātāju galvām tagad trako granātu putenis.
- •Vāci ir akurāti ļaudis, un pēc viņu artilērijas uguns iesākšanās un beigšanās laika var regulēt pulksteni.
- •Iet lielā uzbrukumā mums nav atļauts — šīs nakts gaitas būs tikai demonstrācija, bet krievu štābs vēlas rītausmā no mums saņemt ložmetējus un gūstekņus.
- •Varbūt mirušā tēva pēdējā griba, varbūt mūsu kopējā asinsnaida balss.
Viņš noliecas, lai ņemtu savu mantu maisu un celtu augšā, bet Miķelsons kā kaķis uzlec tam uz skausta, ieņem plauktu un, laizdams logā spļāvienu gar krieva pinkaino galvu, nosaka;
«Raz hvaķit, tak siģi vņizū.»
Miegainajās krieva acīs iegailas ļaunas uguntiņas, un viņš lamādamies grib grābt Miķelsonam aiz zābaka, bet fēniksietis sper soli uz priekšu, ar plecu kā neviļus atgrūzdams sibīrieti sānis. Tam ceļot zvēlienam dūri, Miķelsons saliecas kā atspere, izvelk nazi un, sākdams uz zābaka stulma to asināt, skatās krievā plēsīgi jautrām acīm.
«Pazūdi, suselniek!» viņš saka, zobus rādīdams, un nevar lāgā saprast, vai tas grasās smieties vai kost. «Ja ne, nogriezīšu bārdu un, misējoties rokai, varu nogriezt ari degunu vai ausi piedevām.»
Sibīrietis neprot latviski, bet, ieraudzījis nazi, nospļaujas un rūkdams ceļ plecos mantu maisu.
«Ņe ļūģi, a razboiņiki,» viņš promiedams nosaka. «Vot i vojui tut iz za takih.»
«Atradies karotājs!» Pētersons norūc tam pakaļ. «Pa jokam atdeva šovasar Kurzemi. Prot tikai mukt un piedevām piecūko mūsu zemi.»
«Ar utīm un nesmukām slimībām,» Miķelsons iekrīt tam valodā un, aizsmēķējis papirosu, sāk dungot vieglprātīgu tautasdziesmas meldiju.
Mēs ar Pētersonu ierīkojamies uz apakšējiem soliem. Arī te var izstiepties visā garumā, jo vagons ir pustukšs no ļaudīm, bet toties pilns tās skābās, specifiskās smakas, ko visur atstāj krievu kareivji.
«Cūkas, ne cilvēki,» Pētersons vēl arvien nevar rimties, bet es pagriežos pret sienu, iespiežu seju mantu maisā un taisos snaust.
XXI
Debesis liekas jūkam kopā ar zemi, un jau laba spļāviena tālumā nekas nav saredzams. Un dzirdēt arī nekā nevar, jo visu pārkliedz vēja auri un noslāpē viesuļa griezīgā kaukšana.
Vietām iešana sokas puslīdz labi, jo zem kājām čīkst sasalusi purvu zāle, un tikai puteņa brāzieni cenšas mūs grūst sānis vai atpakaļ. Daudz grūtāk mums klājas tādās vietās, kur gadījušies lielāki ciņi vai aug purva priežu ceri, ap kuriem putenis sagriezis sausa sniega kupenas: viņās mēs stiegam līdz ceļiem, dažās pāri jozmenim, jo zābaki iegrimst irdeno sniega putekļu baltumā kā miltu kaudzē un apstājas tikai pēc tam, kad zoles aizsniegušas cietu zemi.
Gadās arī tādas vietas, kur tā nav cieta, par spīti visam salam, bet elastīga un irdena reizē un, sperot virsū kāju, ieliecas un taisās grimt. Tad mūsu gaita kļūst šļūcoši lēna un mēs ar sprindzinātu uzmanību vērojam balto zemes segu un joņojošo sniega blāķu gaisīgo baltumu, vai kaut kur tuvumā nevīd melnās akaču mutes, kurām nevar likt aizvērties cieti pats bargākais ziemas sals.
Viņas glūn un klusās naktīs dvašo zilganbaltu, smirdošu purva elpu, un melnās rudens naktīs te zudušas bez vēsts un ziņas veselas patruļas.
Akaču mutes paliek mums aiz muguras un pa kreisi, un sniega sega zem kājām atkal kļuvusi iešanai droša, jo zeme zem viņas te sasalusi cieta kā klons. Un tagad, varēdami drošāk spert soļus, mēs varam vērot kaucošo klaju, vai sniegputeņu jūklī nav tuvumā manāms ienaidnieks.
«Šitā mēs aizkātosim vēl līdz pašam Kalnciemam!» Miķelsons iebrēc man ausī, bet tūliņ tam cieti lūpas, šautene no paduses ieskrien rokās, jo Pētersons, kas ved mūsu patruļu, ir piepeši nokritis sniegā uz ceļa un ceļ roku virs acīm, vairīdams sniega putekļus no skatiem, kas vēro purva klajumu un kroplu priežu audzi, kura ceļas iepretim. Spandegs ir palicis kājās, bet noliecies tik zemu, ka rokām varētu tas aizsniegt zemi, bet man aiz muguras kāds elpo satraukti un aši, un pat puteņa auriem cauri var sadzirdēt mazā Priedīša sirds skaļo pukstēšanu.
Tad Pētersona plauksta, kas gulējusi tam pie uzacīm, ceļas gaisā un māj pa labi un pa kreisi, un, sekodami viņas mēmajai komandai, mēs izretojamies pusloka ķēdē un sākam zagties uz priekšu, pusiešus un pa pusei līzdami, un ledaini salta vairs neliekas sasalušās zemes dvaša, kaut arī tagad mēs to samanām ar vaigiem un pierēm un zodi vietām gandrīz skar sniega segu.
Sirdīs mums jau pamodusies cīņas alka, acis asi vēro, kur, Pētersona pamanīts, putenī un tumsā klīst ienaidnieks.
Tagad to ieraugām arī mēs, un nāsis sāk straujāk grūst dvašu, bet kāju vietā mēs manām zem sevis tērauda atsperes, kas katru mirkli gatavas mūs gaisā sviest — sviest kaķa lēcienā pāri snieglaukam uz priežu pusi,
Starp kroplajiem priežu augumiem redzami divi zemāki stāvi. Tie nestāv uz vietas, bet, cīnīdamies ar kupenām, nāk mums tieši pretim, un pēc Miķelsona plaukstas straujās kustības, kas tver pie jostas, es manu, ka čiekurkalnietis grib pārliecināties, vai tam pa grābienam līdzņemtā rokas granāta.
Vācu patruļa nāk taisni virsū, un bez komandas mūsu pusloks noplok sniegā, nekas vairs nav saskatāms šai vietā, un baltāks vēl par sniegputeni liekas purva klajs, pa kuru aurodams brāž viesuļvējš, sviezdams mums acīs ledaini aukstus sniega putekļus.
Tad nācēji jau ienākuši mūsu pusloka vidū un saplok kā rubeņi sniegā, jo vienā rāvienā mēs esam augšā un tiem klāt un izraujam šautenes. Tik liels tos pārņēmis apmulsums un sastapšanās nākusi tik negaidīta, ka viņi ļaujas atbruņoties bez cīņas un «Waffen nieder!» sauciena.
Tikai tad apmulsuma pinekļi nokrīt vienam no kājām — un tas lūko bēgt. Miķelsons lec tam pakaļ, atvēzējis durkli, bet klūp un lamādamies nogāžas sniegā, un mazais Priedītis sviež šauteni pie vaiga un šauj. Šāviena uguns atspīdums uz mirkli apgaismo sniega klaju, un mēs redzam. ka vācu kareivis skrējienā apmet kūleni, tad paliek sniegā un nekustas vairs.
Otrais gūsteknis nelūko bēgt, jo viņam no bailēm ļodzās ceļgali. Tie sāk vēl vairāk drebēt, kad Miķelsons lādēdamies uztrūkstas kājās, viss noputējis balts ar sniegu un nikns kā purva velns. Šņākdams no dusmām par savu kritienu, viņš gāžas virsū dzīvajam vācietim:
«Velna frici! Aknas tev izgāzīšu!» Gūsteknim kājas salūst ceļos, un, rokām grābdams cieti tam krūtīs mērķēto vinčestra asmeni, tas sniegā sēd un brēc.
Vācieša roku tvertais asmenis tam graiza pirkstus, plaukstas, un tumšas, lielas lāses pil sniegā, bet nāves baiļu pārņemtais nemana sāpju, tura durkli ciet ar izmisuma spēku, kaut Miķelsons tam sper zābaku krūtīs, velti cenzdamies izraut durkli un velti lūkodams durt.
Viņu cīnīšanos izjauc Pētersons, pieskriedams klāt, un aiz pleca atrauj satracināto čiekurkalnieti sānis ar visu viņa šauteni.
«Dulns esi palicis, vai?» viņš uzbrēc pašpuikam un tad palaiž vaļā tā plecu, mezdamies pie gūstekņa, kas guļ ar seju sniegā.
Spandegs aizsteidzas Pētersonam priekšā, noliecas, sagrābj vācieti aiz apkakles un pieceļ kājās.
Gūsteknis sagrīļojas kā dzērājs, un viņam trīc rokas un kājas, bet mazais Priedītis piepeši sāk ostīt gaisu, saķer ar roku degunu, un Spandegs viebdamies saka:
«Memmes dēliņš gatavais! Kā lai tādu sesku ved rādīt vecajam?»
Pētersons paskatās gūsteknī, tad sāk vērot priedītes un rūc:
«Tuvumā vajag būt friču blokhauzim. Artūr, saki tam jaunkungam, lai ved mūs turp!»
«Ka neiziet dumji,» Spandegs domīgi saka. «Ja friči tepat tuvu, tie dzirdējuši šāvienu.»
«Bleķis,» teic Pētersons, skatīdamies sniega virpuļošanā, «ko gan tādā gaudošanā var sadzirdēt?»
«Izies slikti,» Spandegs tiepjas, un mēs skatāmies vienā un otrā, nezinādami, kam klausīt, un Miķelsons, kam pārgājušas dusmas, pusvīpsnodams un reizē viebdams seju, tur gūstekni aiz apkakles.
Pētersons nikni saslien milzīgās ūsas un uzsit uz zemes vinčestru.
«Puikas gan no tavas nodaļas,» viņš saka, «bet rotnieks lika man vadīt patruļu. Ja tev bail, šļūc atpakaļ, bet puikas un fricis nāks man līdz.»
Spandegs nesaka ne vārda, un, Pētersona mudināts, es sāku stāstīt gūsteknim, kurp mēs vēlamies tagad iet.