- •Aleksandrs Grīns
- •Dvēseļu putenis
- •Ir agra rīta stunda, un aiz loga sarkans blāzmo saules lēkts.
- •Viss aizpeld miglā: nav vairs ne māju, nedz mātes atceres, un tikai sirds dziļumos deg sāpju smeldze, nebeidzama kā mūžība un asinsnaids.
- •Varbūt to pašu meitenes seju, kuras attēlu viņš nēsā sev līdzi, slēpdams kā sirdī sistu vainu, ko nedrīkst redzēt labāko draugu acis?
- •Iedomu vara kļūst tik liela, ka man liekas, es dzirdu baložu rūkšanu. Tikai tā kļūst arvienu stiprāka, saukdama atcerē mūsu staļļu jumtus, pa kuriem dūdodami mēdza staigāt baložu bari.
- •Vadu komandieriem tūliņ jāierodas rotas kancelejā.
- •Viens no tiem ir Vilnis, kam nepacietības un trauksmīguma pilni visi locekļi. Viņš klusi svilpo un dungo, nelikdamies zinis par miegaināko uzrūcieniem, un viss liekas kā savilkta atspere.
- •Vēl vairāk pa labi, gar Tukuma dzelzceļu, lauzīsies uz Ķemeru pusi pulkvedis Francis ar saviem rīdzniekiem, kas jau bijuši tepat pie Slokas vācu ugunī.
- •Izlūki pienāk mums klāt, Konrāds vārīgi nolaiž zemē savu nastu un ar lielo plaukstu slauka acis, jo atnestais ir viņa draugs Lejiņš.
- •Vācu lodes spindz arvien biežāki, un biežāki tās ārda zemi un kapā lietus peļķes, sviezdamas gaisā dubļus un ūdens šļakatas, bet tēvs ar Salu vēl nav beiguši valodas.
- •Virsleitnants izskrien mūsu ķēdei cauri, tad apcērtas skrējienā apkārt — acis zib, smaidošā mutē atmirdz zobu baltums — un māj mums uz vācu tranšeju pusi, izrāvis no jostas metamo granātu:
- •Vairīdamies no ierakuma malas, ko kapā lodes, mēs velkamies uz grāvja vidu, bet tas tā pielijis, ka duļķainais ūdens apņem zābaku purnus.
- •Vācu ložmetējs vāgūža augšā rej aizgūdamies; viņa šāvienu klaudzēšanā manāma satraukta steiga, un tātad ugunsgrēka iesākumu ir pamanījis arī ienaidnieks.
- •Viņš vēl nav beidzis stāstīt, kad mēs visi reizē sviežam šautenes pie vaiga.
- •Viņa sauciens liek skriet ledainam vēsumam pāri mūsu sakarsušajām mugurām un visiem reizē griezt galvas uz meža pusi.
- •Visur mana miglas dūmaku lēno ņirbēšanu. Spocīgas kļūst miglā visu lietu kontūras, un zilganpelēkas ir palikušas dzīvajo un mirušo sejas.
- •Viņi guļ ūdenī un dubļos, kā nu kurais kritis, un peļķes, kurās iegūlušās viņu galvas, ir tumšākas nekā tās, kurās nav neviena miroņa.
- •Vilnis apstājas savā soļošanā, bet tad nopurina galvu, kā dzīdams projām bažas un viņu grūtumu, un, piegājis pie loga, vēro raudošās debesis un pielijušo ielu, kas tagad izskatās kā gara dubļu palts.
- •Vilnis tomēr neatlaižas.
- •Viņas atgriezušās atkal, nelaiž mani vaļā, bet viņu dēļ man vairs nemetas kauns pašam no sevis.
- •Istabiņas kaktu ēnas kļuvušas baisīgi melnas. Tad viņas saplūst kopā, iestājas tumsa, un mani apņem nakts, kuras melnums pilns nopūtu un rēgu, un nav nevienas zvaigznes, kas mirdzētu nakts tumsībā.
- •Vilnis pieceļas, nosēdina man Oļu blakus, pielej glāzes un liek mums izdarīt saderināšanās ceremoniju.
- •Visi trīs mēs lecam kājās un pieliekušies sākam skriet uz vītola pusi, pie kura atspiedies bija stāvējis vācu sargkareivis.
- •Viņas plēš pušu miglas segu, ceļas augšup un slīd lejup, tausta, meklē un vēl nav atradušas mērķi, ko tām cenšas rādīt raķete pēc raķetes.
- •Vecais vīrs paskatās man sejā brīnpilnām acīm un bēdīgi nopurina sirmo galvu, zem kuras tam saaudzis bārdas mežs.
- •Iesalnieks saliecies iet uz ratu pakaļpusi, tad pagriežas un vaicā:
- •Varbūt sanitāra daudzinātais slavenais ķirurgs, kam operācijās tik veikla roka un nekļūdīgs skats.
- •Viņš pieceļas no gultas malas, uzmet man neapmierinātu skatu un pārmetoši nosaka:
- •Viņam sakustas melnās ūsas, lūpas savelkas smaidā, un, mādams ar galvu, tas atsedz savu segu, parādīdams kāju, kas visa notīta, un kā atvainodamies saka:
- •Viņš veras manī izpuvušu acu dobumiem, sejas tam vairs nava, un stings un drausmīgs ir atsegto zobu smaids, kurus vairs neapslēpj pīšļos sakritusi mute.
- •Viņa nāk atpakaļ, nesdama solīto plāksni un rakstāmo irbuli, smaidīdama teic:
- •Ir pelēka diena, bet gaišs un dzīvības pilns liekas pēc nakts rēgiem rudens dienas pelēkums.
- •Viss, liekas, aizpeld projām, sirds, šķiet, stājas, tumsa sagāžas pār mani, vēl šūpodama kaut kur projām, un tad es nekā nesajūtu vairs.
- •Vilnis smejas:
- •Vilnis viltīgi piemiedz acis, bet lūpas, kaut sakniebtas, lai savaldītu smieklus, raustās un dreb.
- •Vedējs apvainojas, grib sākt lamāties, bet Pētersons atmet ar roku un liek kruķus padusē.
- •Viss atkal ir kluss. Sniegs snieg, saldēdams muguru un plecus, un tad nakts vēsma man, nezinu, no kurienes, uzpūš virsū smēķa smaku.
- •Vedējs notvīkst kā uguns un, uztrūcies augšā, grib skriet kauties, bet Sēja aizsteidzas tam priekšā, ar veselo roku sagrābj aiz pleca un atsviež atpakaļ.
- •Vedējs ir apsēdies uz savas gultas malas, un es bez redzēšanas manu, ka tas atkal urbj degunu.
- •Viņa saņemas, bet velti lūko iedegt acīs dusmu kvēlu — un rājiena vietā nāk smaids. Un stāstījumā, ko beidzot viņa var sākt stāstīt, tai smaidi jaucas ar asarām.
- •Viņš, goda vīrs, bez vārda saprot manu lūdzošo skatienu, ar smaidu aizgriezdamies sānis, un, slēpdamies aiz sanitāra muguras no biedru acīm, mēs steidzamies atvadīties.
- •Iziet cauri palātai, laizdama pāri mūsu gultām pētoši laipnu skatu, un sirds sāk vēl karstāk degt gaidās, jo tagad vairs nav tālu viesu laiks.
- •Viņš noliecas, lai ņemtu savu mantu maisu un celtu augšā, bet Miķelsons kā kaķis uzlec tam uz skausta, ieņem plauktu un, laizdams logā spļāvienu gar krieva pinkaino galvu, nosaka;
- •Viņš sākumā purina galvu, bet, Miķelsonam piedraudot ar durkli, saraujas un saka:
- •Vācu šauteņu uguns kļūst vājāka, un tad instinkts mums liek gar baļķi līst pa labi, kur klaudz Spandega un Priedīša šautenes.
- •Vajātāji nāk arvien tuvāk.
- •Viņš aicina sev līdzi virsseržantu un iet pa labi, lai vēl reizi pie dienas gaismas novērotu vācu ierakumus un vietas, kur naktis varētu būt jaunais postenis.
- •Vācu pusē viss ir un paliek klusu. Arī pēc tam, kad priekšnieks sagrābis kādu āzi aiz koka kājas un paraustījis, lai pārliecinātos, vai drātis skan.
- •Vienā rāvienā mēs esam kājās un metamies ārā no sava mitekļa, skrējienā vēl berzēdami miegu no acīm.
- •Vācu tranšejās pēc kareivja pazušanas iestājies vēl lielāks klusums. Un tad to pārtrauc gaviļbrāzma: «Bravo, Letten! Brav-o-o-o!»
- •Viņš skatās man garām savām sagurušām acīm, kurām iesarkani plakstiņi, un lūpas tam lēni kustas, kā sarunājoties ar sevi pašu vai kādu citu, kas man nav saredzams.
- •Ieraudzījis tēvu, Sēja mehāniski stiepjas taisns, bet tad, paskatījies tam acīs, kas priecīgas un gaišas, atkal nolaiž pie cepures celto roku, kļūdams vēl smaidošāks.
- •Vai tiešām tā sēdēt, griezt zobus, vīstīt dūres un kauties pašiem ar savu niknumu?
- •Varbūt lai nepaliktu par meliem dzejnieku spriedelējumi par mīlas un nāves tuvumu.
- •Viņš skatās, nevarēdams acu novērst no Nāves salas, virs kuras bedrēm un grāvjiem, un sargātāju galvām tagad trako granātu putenis.
- •Vāci ir akurāti ļaudis, un pēc viņu artilērijas uguns iesākšanās un beigšanās laika var regulēt pulksteni.
- •Iet lielā uzbrukumā mums nav atļauts — šīs nakts gaitas būs tikai demonstrācija, bet krievu štābs vēlas rītausmā no mums saņemt ložmetējus un gūstekņus.
- •Varbūt mirušā tēva pēdējā griba, varbūt mūsu kopējā asinsnaida balss.
Viss atkal ir kluss. Sniegs snieg, saldēdams muguru un plecus, un tad nakts vēsma man, nezinu, no kurienes, uzpūš virsū smēķa smaku.
«Tātad fričiem vajag būt tepat tuvumā,» man iešaujas prātā. «Varbūt apgājuši ar līkumu mums apkārt un tagad zogas klāt no muguras vai sāniem? Varbūt nāk atpakaļ ar palīgiem, lai mūs saņemtu kā brāļus.»
Staipu kaklu, grozu galvu uz visām debesu pusēm, bet nekā vairs nevar tai sniega un nakts jūklī saredzēt. Vējam pūšot, sākušas šņākt priedītes, un tagad arī ūdens murdēšanu, fričiem ejot, nevarētu sadzirdēt.
Salst visas malas. Aukstums lien cauri mētelim līdz pašiem kauliem, un sevišķi salst kājas, kas slapjas jau no paša vakara. Klabinu zobus, sāku paklusām sist kopā savas binzoles, jo jūtu, ka kāju pirksti metas gluži stīvi, un tad kāds man piepeši sagrābj aiz zābaka.
«Va' velns!» es iebļaujos, kā zibens cirzdamies apkārt un raudams ārā duncīti: sak, nupat friči pielīduši klāt un grib ņemt ciet. Dzīvs gan tiem rokā nedošos!
Tikko gribu durt — skatos, un roka ar visu fiskaru man nolaižas gar sāniem: pie manas grēdas gala pienācis virsseržants.
«Ko tu kliedz kā dulns!» viņš pusbalsī rājas. «Varbūt patlaban te tuvumā ložņā kāda jauna friču patruļa.»
«Lūdzu piedošanu, man tāpat nobīlī paspruka,» es taisnojos.
«Nekas, nekas,» virsseržants paliek laipnāks, «bet kur tad Konrāds?»
«Nezinu,» es saku. «Man skrienot šurpu, pazuda kā žīds pa Miķeļiem.»
«Būs friči sašāvuši,» vecais sāk trūkties. «Pirmīt tepat viens vaidēja. Nudien būs beigts. Tādu skādi! Pats dūšīgākais puika visā rotā,» virsseržants gaužas.
«Žēl gan puikas,» es saku, gribēdams veco mierināt. «Lielībnieks jau gan bija un padumjš ar', bet tomēr dūšīgs puika.»
«Ka nedabū pa kaklu!» no malkas grēdas augšas atskan balss — un viens sāk laisties lejā, grabinādams pagales.
«Konrād, ko tad tu?» virsseržants pārsteigts prasa, un dundadznieks, norāpies lejā, izņem smēķi no mutes un saslienas taisns:
«Esmu vainīgs, virsseržanta kungs: no tā klusuma, kas te uznāca pēc šaudīšanās beigām, mani bija pārņēmis mazs snaudiens, bet tikai uz mazu laiciņu — līdzko Vilnis sāka gānīt, tūliņ uzmodos.»
«Jā, velns lai parauj,» virsseržants sāk skaisties, «kur tad tu biji pa šaušanas laiku?»
Konrāds bikli kasa pakausi, vilcinādamies atbildēt.
«Nekasies, bet runā!» vecis viņu sabrēc, un Konrādam atkal top taisna mugura.
«Virsseržanta kungs pats vienmēr saka, ka mana šaušana ne velnam nederot,» Konrāds sapīcis teic, «un tāpēc es neskrēju Vilnim līdz uz šito grēdas galu, bet uzlīdu augšā, lai varētu redzēt, ko dara friči, un dot jums ziņas.»
«Atradies augstsirdis!» vecais spļaudās. «Nepildījis kaujas pavēli! Paslēpies, kad biedri briesmās! Un šito tēviņu es turēju par mūsu rotas dūšīgāko karavīru. Tiesai tādu nodot, vairāk nekā!»
«Atvainošanu, virsseržanta kungs,» Konrāds ziņo tālāk, «es tur augšā smēķēju, un friči kūra arī man virsū, vairāk vēl kā jums, — skaidas vien juka apkārt.»
«Smēķēt biju aizliedzis,» vecais atkal paliek laipnāks, «bet piedodu, jo to esi darījis ar tādu ziņu, lai novērstu ienaidnieka uguni no biedriem uz sevi.»
«Tieši tā,» Konrāds atsaka, «un, kad tie divi friči pieskrēja grēdai klāt un taisījās rāpties augšā, lai tiktu jums no turienes pie krāgas, es devu tiem ar malkas bomi pa skaustu.»
«Ak tu tas biji?» es brīnos. «Domāju, ka tas virsseržanta kungs.»
Bez komandas mēs metamies ap grēdas stūri un pamanām starp nobrukušām malkas pagalēm guļot ūdenī kaut ko pelēku. Es izrauju lukturīti, spiežu gaismu, un tā apstaro divus beigtus fričus ielauztiem galvaskausiem. Virsseržanta noliecies norauj kritušiem pagonas no pleciem un izņem no kabatām viņu apliecības.
«Tā, tiktāl nu mēs būtu,» viņš norūc, sliedamies atkal taisns, un apstājies kaut ko domā. Tad iet klāt dundadzniekam, sapurina to aiz pleciem un aizsmakušā balsī saka;
«Gluži gudrs tu gan neesi, bet tomēr... tomēr mūsu rotas krietnākais zēns.»
Konrāds pēc uzslavas paliek tik lielīgs, it kā tam būtu piesprausts otrais Jura krusts.»
Vilnis smejas, Sēja smaida, bet Pētersonam kustas ūsas, un acīs, kuras tas vērsis pret sienas pusi, es manu savādu miklumu.
«Krietnais zēns,» nodaļnieks klusi atkārto, vēl arvien skatīdamies sienā, lai citi neredzētu, ka viņam ir kļuvusi mīksta sirds. Tad viņš pieceļas, liek kruķus padusē un, Viļņa atbalstīts, lec projām uz savu gultu, jo tūliņ nāks ārstu kontrole — un tad katram jābūt savās cisās.
Arī Vilnis taisās iet. Aizvadījis Pētersonu un atvadījies no Sējas, viņš cieši spiež man roku, skatīdamies acīs.
«Uz redzēšanos, Vilni! Sveicini tēvu, Konrādu un Salu, un visus mūsu vada strēlniekus.»
Ir vakars, un zem griestiem sarkani zvēro pusgrieztās spuldžu ugunis. Tumsa aiz loga šķir piesnigušo koku zarus un skatās iekšā, un aiz viņas glūn melna ziemas nakts.
XIX
Ātrāk sācis tecēt laiks. Mūsu palāta tagad palikusi daudz skaļāka: ar āzēšanos sākas rīts, un ar anekdotēm vai lamāšanos beidzas vakars. Visi liekas kļuvuši pilni ķildošanās gara, un gandrīz visus pārņēmusi alka zoboties par tuviem un tāliem. Māsai dežurantei jānāk ik vakarus atgādināt, ka bez mūsu palātas ir slimnīcā vēl citas un, mums netrokšņojot, viņas būtu apņēmis sen miegs.
Šī pārmaiņa ir iestājusies ar to pašu dienu, kad palātas durvīs parādījās braucamās nestuves, kuru sega, apsegdama gulētāja augumu, bija atstājusi spītīgu un bālu seju. Tik bālu, ka naža rētas svītra vaigā vairs tikko bija saskatāma.
«Sveiks, Miķelson!» priecīgi teic Sēja, kas no mūsu vada strēlniekiem guļ vistuvāk durvīm.
«Sveiks, saimniek!» Miķelsons ceļ roku sveicienam. «Kas tev vainas, ka tu netiec vaļā no saviem liekajiem taukiem ne pozīcijās, ne slimnīcā?»
Sēja apjucis smaida, bet Pētersonam draudzīgi saslējušās milzīgās ūsas.
«Redzi nu, Miķelson,» viņš laipni saka, «tagad mēs visi būsim kopā — un kopā vienmēr jaukāka dzīvošana.»
«Kāds nu tur liels jaukums: priekšniecība rotā, priekšniecība slimnīcā!» atcērt čiekurkalnietis, skatīdamies nodaļniekā niķīgām acīm. «Nezinu pat, uz kuru pusi nospļauties, uz kuru ne,»
«Tevi pat lode nav spējusi labot,» Pētersons drūmi nosaka.
«Neizlabos arī sešcollīgā granāta,» Miķelsons atņirdz zobus, «kāds esmu, tāds palikšu. Ņemiet par labu,» viņš noteic, pieceldamies sēdus gultā, kurā to iecēluši sanitāri, un nicīgu skatu vēro gulētāju sejas. Un tikai tagad mēs pamanām, ka pie slimnieka krūtīm tam zaigo Jura krusts.
«Tas viņam par to vāgūža dedzināšanu,» ieminas Pētersons.
«Skat nu, viens krustnesis mūsu palātā vairāk,» Vedējs mēģina jokot, atkal urbdams degunu un skatīdamies Miķelsonā skaudīgām acīm. «Vajadzētu prast kaunu un uzstāties ar kādu kandžas pudeli.»
Miķelsons nikni pasviež galvu uz runātāja pusi:
«Gribēju prast kaunu un nestāstīt citiem tavu biogrāfiju. Viņi vēl nezina, ka tu esi studējis Ropažu kolonijā, nolicis gala eksāmenu mūķīzeru zinībās un naudas skapju aturbšanā un tagad no gara laika urbini pats savu degunu, lai amats nepiemirstas.»