Viss, liekas, aizpeld projām, sirds, šķiet, stājas, tumsa sagāžas pār mani, vēl šūpodama kaut kur projām, un tad es nekā nesajūtu vairs.

Es atjēdzos no savas nesamaņas mūsu palātā — galva man rūc un dun, šķiet šalcam ausīs smagi viļņi, un sakņupis pie gultas kūko jaunais sanitārs. Viņš satrūcies ceļ galvu — laikam es esmu iestenējies — un vēro mani patrulām un miega pilnām acīm.

Es atceros vecā ārsta skumjo, sagurušo seju, bet jaunais sanitārs rūc:

«Feldšers teica, šis pirmoreiz mūžā redzējis tādu ope­rāciju. Atgriezuši vaļā virslūpu līdz ar degunu, atvāzuši kā tabakdozes vāku, un tikai tad varējuši tikt tavai lodei klāt.»

Beidzis kasīties un rūkt, sanitārs nožāvājas un aiziet, atstādams dzeramtrauciņu uz mana galdiņa, un es palieku viens palātas zaļganajā krēslā, kas pilna krākšanas, murgainu vaidu un tumšu ēnu. Un aiz loga glūn melna nakts, un vējš vaimanādams sitas ap sienām, dārdina jumtu un liek dārza kokiem sisties logos — liekas, ka tur klauvē un brīdinoši bungo pirkstiem neredzamas milzu rokas.

Man grūti pakustināt savas rokas, visu pārņēmis savāds nespēks, un galva ļoti sāp. Es gribētu atkal iemigt, lai nejustu šīs sāpes, kas reizē dedzina un plēš, bet miegs vairās no maniem plakstiņiem, vilina un nenāk, kā arī es necenšos to pie sevis saukt.

Tikai uz rītapusi, kad, tuvojoties saules lēktam, ir gai­šāka kļuvusi palātas krēslība un tumsas melnuma vietā aiz slimnīcas logiem jau sācis blāvot maigi rožainas aus­mas pelēkums, es beidzot sāku grimt miega neatmaņā, kas apņem mani bez murgiem un sapņiem, un atveru no jauna vaļā acis tikai tanī stundā, kad ārsti apstaigā ievainoto gultas un netāl no manējās pavīdējis vecā ķirurga skumji laipnais vaigs.

Tagad viņš pienācis pie manas gultas, vēro tempera­tūras tabulu un tad ļauj slīdēt pāri segai un manai sejai gurdam skatam, kurš kavēdamies apstājas pie loga — aiz tā bālo ziemas diena un redzams viņas vēso debesu pe­lēkums.

Priekš visiem citiem — māsām un ārstiem — mums vienmēr rodas kāda piezīme, komiska vai nievājoša, un dažreiz tās mēdz būt dzēlīgi asas.

Parasti viņas sprūk vaļā, tiklīdz aiz vainīgā muguras aizvērušās mūsu palātas durvis.

Izejot pa tām lielajam ķirurgam, uz brītiņu vienmēr iestājas klusums un pašiem pārgalvīgākajiem trakuļiem, kas neatzīst nekādas autoritātes, ir rāmas un godbijīgas sejas.

Visi jūt pret viņu savādu respektu.

Visiem ir brīnišķīga, bet taisni tāpēc nesatricināma ticība, ka vecais ārsts redz visu, ka nekas nepaliek no­slēpts viņa acīm — ka tā sērīgais skatiens spēj bez visas staru palīdzības saskatīt, kur palikusi iešautā lode un kā iestrēguši granātas šķembele. Šī ticība neatstāj arī mi­rējus, un viņi mirst, pārliecināti, ka būtu glābti, ja būtu glābjami. Viņa slava ir tik liela, ka ievainotie visiem vil­tus līdzekļiem cenšas tikt šurp, lielā ķirurga ziņā, cerē­dami, ka tas darīs atkal veselus viņu dragātos locekļus vai vismaz uzturēs pie dzīvības. Un no mutes mutē iet viņa vārdi, ko tas teicis kādam strēlniekam ar sašķaidītu, no citiem ārstiem jau nogriešanai notiesātu kāju:

«Nogriezt mums vienmēr pietiks laika. Papriekš lūko­sim, vai nevar tāpat dziedināt.»

XVIII

Gausi velkas ziemas dienas. Pa logiem nāk iekšā vēsais sniega atmirdzums, un viņa zaiga, atsizdamās pret balta­jām palātas sienām, rada vēsuma sajūtu, kaut sanitāri ik dienas kurina krāsnis.

Ārpus ciemiņu laika ierodas ciemiņš no frontes. Tas Vilnis, kura mirdzošās acis un bravūrīgā balss modina vi­sos alku ātrāk kļūt veseliem un stipriem, lai varētu tikt reiz ārā un sajust, kā sitas sejā ziemas vēju auri un kā gurkst zem kājām sniegs.

Viņam līdz atnākušas ne vien spirgtās ziemas dvašas, bet arī frontes spirgtums, un, klausoties Viļņa nostāstos par izlūku dēkām un cīņām, par nakts gājieniem sniega mēteļos, par zagšanos klāt vācu izlūkiem un sargposte­ņiem, par sadursmēm un saskriešanās mirkļiem, kuros viss karājas mata galā un dzīvība nav graša vērta, mēs atkal jūtam, ka mūs sāk ieviļņot lielā azarta spēle, ko frontē spēlē dzīvība ar nāvi, un sākam atcerēties kaut ko tādu, kas, guļot slimnīcā, bija sācis piemirsties.

Mēs sākam atcerēties, ka esam karavīri, dzīvības un nāves spēlmaņi, un ka pasaulē nav aizraujošākas, lielis­kākas spēles kā šī — visu spēļu ķēniņiene.

«Tavs vecais,» Vilnis smaidīdams stāsta, «palicis jau­nāks par jaunajiem un vienmēr iet izlūkiem līdzi. Agrāk nevarēja Konrādu lāgā ieredzēt, saukāja par sliņķi un palaidnieku, bet tagad slavina kā pašu labāko kareivi, ko visi citi lai ņemot par priekšzīmi. Tā no viņas reizes, kad Konrāds parādījis aiz Pavasariem savu māku strādāt ar tuteni.»

Es klausos Viļņa stāstā, atcerēdamies tēva seju, un at­miņā sāk veidoties bakurētainais dundadznieks, kam zvej­nieku kautiņā ar airi nocirsta labā auss, bet kreiso ieplosīja lode, mums iebrūkot vācu ieņemtās mājās.

«Bet Konrāds jau sliktākais šāvējs visā rotā,» es ieminos, atcerēdamies mūsu ķēdes uzbrukuma sākumu, «un tēvs neuzskata par cienīgiem nēsāt bises tos strēlniekus, kas no piecām lodēm divas aizšauj garām. Konrādam apmācībās neķēra neviena mērķī.»