Viņas plēš pušu miglas segu, ceļas augšup un slīd lejup, tausta, meklē un vēl nav atradušas mērķi, ko tām cenšas rādīt raķete pēc raķetes.

Mēs skrienam, cik jaudas, lecam pāri grāvim, kas gadī­jies ceļā, — viņa ūdens bāldzeltenā raķešu gaismā liekas draudošs, gluži melns —, klūpam augšā, ceļamies un skrienam tālāk — smagi dvašo krūtis, bet deniņos kāds trakā steigā sit mazu āmuru.

Dubļi un ūdens jūk zem kājām, gar ausīm arvien biežāk svelpj lodes, un tuvāk, arvien tuvāk nāk no muižas puses ložmetēja ložu šalts, cenzdamās aizcirst atkāpšanās ceļu.

Ložmetēju guns no muguras un sāniem — un tad mēs bez komandas nokrītam dubļos, pieplakdami pielijušai ze­mei un cenzdamies iespiesties viņā ar sejām un ar krūtīm, jo turpat virs mūsu mugurām un galvām sakrustojušās jau ložmetēju ložu šaltis — un liekas, to ugunis svilina mums drēbes un cepures.

«Nu esam dimbā!» dzird blakus kādu nikni ierūcamies, un, spriežot pēc dobjās balss, tas ir Mazkalniņš.

Krustotās ložu šaltis kapā dubļus un šķiež ūdens paltis priekšā mums un sānos. Tad viņas sāk šķirties, raisās vaļā viena no otras, atkal metas kopā, un mēs vēl arvien nevaram pacelt galvas, lai izsprauslotu no nāsīm dubļus, izslaucītu piešķiestās acis un apskatītos, cik tālu esam aizkļuvuši no muižas ēkām, cik atlicis vēl skriet līdz savējiem un vai no labās un kreisas puses nenāk ķēde, lai aizkrustotu ceļu.

Atkal sāk šķirties ložmetēju ugunis — viena taisās no­liekties pa kreisi, lai pārstaigātu miglas lauku, otra kāpjas atpakaļ uz upes pusi —, un tad, kā nākdama no apakš­zemes, padobji un reizē klusi ieskanas mūsu leitnanta balss:

«Pa vienam skriešus uz priekšu!»

Mēs lecam viens pēc otra kājās, sākdami trakos auļos skriet; tad viena ložmetēja uguns atkal nāk tuvāk, vēl niknāk sāk spindzēt šauteņu lodes; sīks strēlnieks skrējienā apmet kūleni, lūko piecelties, ļimst zemē; Mazkalniņš, tam garām lēkdams, paņem zēnu padusē un rauj līdzi.

Atkal mēs guļam dubļos, ar sejām un krūtīm piespiedu­šies pie zemes, kas, pilna ūdens, dvašo trūdu smaku. Un tad kaut kur tālu aiz mums sāk dobji elsot neredzama milzu mute, gārdzuļodams elso arī gaiss un soļus piec­desmit no mums pa labi virs zemes pajūk ugunsšalts, smags grāviens apdullina dzirdi, un ūdens peļķēs dubļu šķīdonī, šķiet, nobirst lielas lāses, no kurām lēkā šļakatas, un uz mirkli dubļu pilns kļuvis ap mums viss.

«Sacūkos mums vēl bikšdibenus ar saviem šrapneļiem,» kāds mēģina ķēdē jokot, mazliet, pacēlis galvu virs ze­mes, bet tūliņ spiež seju lejup, jo atkal dzird smagu elso­šanu, no jauna iegaudojas debesis un gaisā atkal šaujas uguns šalts, šoreiz mums labu gabaliņu priekšā, virs iera­kumiem, kuros salst mūsu rota, bet kas mums tagad šķietas kā tēva mājas, kurp labprāt gribētos tikt atpakaļ.

Raķešu spocīgās ugunis, šrapneļu plīsieni gaisā, ložu spindzēšana no trijām debesu pusēm, niknās ložmetēju balsis, kas rej mūs no muguras un labajiem sāniem, — un mēs atkal esam sākuši skriet, šoreiz visi reizē: turpat man blakus saliecies šķir miglu garais dundadznieka stāvs, un pa labi skrien tēvs — aši un vingri kā mācības skrējienā.

Briesmīgs trieciens kreisā plecā, zvelts kā ar kvēlošu dzelzs stieni, — gāzdamies dubļos, es metu kūleni, apsviežos vēl reizi apkārt, šoreiz uz muguras; debesis ir tumšas, nevienas zvaigznītes; no deguna un mutes man burbuļodams plūst kaut kas sāļš un karsts un vaigi viena mirklī palikuši lipīgi un silti.

Kāds krīt pie manis ceļos, grūzdams caur zobiem krā­cošu skaņu, kas reizē ir dusmu rēciens un lielu sāpju vaids, un pāri man noliecas sirma galva, kurai vairs nav cepures.

«Puisīt, mīļo puisīt,» drebēdamas dveš tēva lūpas zem bezspēcīgi noļukušām baltām ūsām, bet acis, kurās vēl nesen gailēja asinsnaida uguns, ir pilnas dedzinoša žēluma.

«Puisīt, puisīt...» nevarīgi runā tēva mute, un kalsnā, vecuma grumbu izvagotā seja ir kļuvusi vēl krunkaināka, kā taisīdamās raustīties raudās. Tad viņš sakniebj lūpas, nopurina galvu, kā dzīdams projām bēdu uzsūtīto nevarības nespēku, ņem mani uz rokām, ceļas kājās un iet citiem pakaļ pa dubļaino, raķešu apgaismoto lauku, ko kapā lodes, slauka ložmetēji un ārda šrapneļi,

Kāds kāpj mums blakus, skaņi šņaukdams degunu, un nikni lādas. Es pazīstu viņu pēc šņaukšanas, neredzēdams sejas... acis man veras cieti, riņķī sāk griezties tumšās debesis un gaiss... jā, tas tak ir Konrāds, garais dundadznieks, kas prot lamāties piecās valodās un māk nazi mest.

Acis aizkritušas ciet, viegli šūpo tēva rokas, un man ir labi ap sirdi — nav moku, nejūt sāpju —, tikai no nāsīm un mutes plūst aumaļām un bez stājas kaut kas lipīgs un karsts — smacē un pilda kaklu, un mirkli liekas, ka būs jānosmok.

Galva liecas lejup, šūpodamās līdzi tēva soļiem, — un tad kaut kas karsts uzkritis man uz pieres, un pusneatmaņā manī mostas nojauta, ka tai vajaga būt tēva raudātai asarai.

Ar pūlēm atveru acis — dubļi un tumsa, ko reizi pēc reizes šķeļ šrapneļu plīsieni un lūko kliedēt raķešugunis; gribu pacelt galvu — tā kļuvusi smaga kā svins un bezspēcīgi pieslienas tēva krūtīm; gribu teikt tēvam, ka man ir bezgala labi viņa rokās, bet vārdu vietā man pār lūpām plūst asinis un izlaužas vājš vaids.

Ap mums vairs nav tumsas, nedz šrapneļu kaukšanas — siltas un saulainas dvašo Platones pļavas, kurās mēs ejam ar tēvu apraudzīt. Ceļā piekusušas manas tekainīša kā­jas, es netieku tēvam līdz: viņš ņem mani klēpī, zem ūsām, kas nav ievziedu baltumā, bet gluži melnas, slēpdamas vieglu smīnu, un, rociņām aptvēris tēva kaklu, es glaužu savu vaidziņu pie viņa asā vaiga; ap mums lido zilgani spāri, dūc kamenes un gaiss pilns puķu smaržas, medus elpas, un pļavmalā zvana vālodze.

Tad mums blakus sāk iet māte — smaidošu, lakatiņā sietu seju, kurā man zināma katra krunciņa. Smiedamies es atlaižu rokas no tēva kakla; stiepju tās pretim mātei, un viņa smejas un māj.

Sausi šauteņu klaudzieni — mātei izdziest sejā smaids, galva ļodzās un ļimdami dreb ceļi; un tad viņa guļ zārkā, pār kuru žūžo lapoti ābeles zari, pilni bišu sanēšanas, un zārka galvgalā stāv tēvs sažņaugtām dūrēm un asarai­nām, asinsnaida pilnām acīm.

Kaujas klaigas, ložmetēja tarkšķēšana un rokas granātu ārdošā duņa... atkal viss palicis tumšs un kluss, bet upmalā, pie vītola atspiedies, snauž vācu sargkareivis, tu­rēdams šauteni padusē, un viņam zogas klāt Konrāds — iesarkanajās sivēna acīs zvēro viltīgi jautrs smaids, un jautri zaigo naža asmenis, ko Konrāds tur pirkstgalos, cēlis sviedienam, un omulīgi ņurdēdams šūpo pār plecu.

Atkal mani sāk šūpot neredzami viļņi, kuros aizpeld Konrāda ņirdzīgā seja, un smaidoša tagad noliecas pār mani Mirdza — asinssarkanām lūpām un noreibušām acīm; viņa liek mirtes zariņu man uz krūtīm, un no zariņa un licējas nāk savāds, sirdi un galvu reibinošs aromāts.

Es atjēdzos uz mirkli, veru vaļā acu plakstiņus, kas palikuši smagi un grūti vāžami kā zārka vāks, — redzu šrapneļguņu apgaismotu ierakumu strīpu, no kuras lec ārā un skrej mums pretim salīkuši strēlnieku augumi, un no augšas, pilns sāpju, manī noraugās tēva vaigs.

«Puisīt,» kāds smagi dvašo man sejā, noglāsta pieri — un tad mani tēva roku vietā sāk šūpot sanitāru nestuves. No viņu šūpošanās un lejup rītām asinīm man paliek ne­labi, krūtis un kakls sāk raustīties nelabuma krampjos, un sāpju smeldze dedzina muti, kas pilna smacējošu asiņu.

Stipri pirksti aptver manu roku, taustīdami pulsu. Kāds neredzams skarbi saka: «Kampara šļircīti!» — un tad es jūtu vieglu dūrienu, kas nesāp. Lēni plok neatmaņas viļņi, un mani nešūpo vairs.

Es guļu lampas apgaismotā telpā uz salmklātas grīdas. Lampai zaļš kupols — tas met zaļgandzeltenu gaismas atspīdumu —, un pie manis stāv garš vīrs baltā tērpā, smēķē papirosu un dvielī slauka asiņainas rokas. Turpat blakus kāds klusi vaid salmos un nemitīgi sauc māti, un saucējam ir nenobrieduši zēna balss.

Ārsts iziet ārā, un ap mani sāk rīkoties vecs sanitārs, rokām sadzīdams zem pakauša salmus, lai es varētu aug­stāki turēt galvu. Viņam laipnas acis, sirmi mati un gara, tumša bārda, kas aizsedz krūtis, pilna baltu pavedienu. Man salst, nāk trīsas, un sanitārs apsedz mani ar asiņainu mēteli. Viņa lielajiem pirkstiem, kas kustas man turpat pie zoda, ir iezilgani arājnagi, kas slēpj zem sevis melnus pus­mēnešus, un nezin kāpēc man ienāk prātā, ka arī viņš ir nācis no Zemgales puses un atnesis zem nagiem līdzi visu mūžu arto lauku piemiņu.

Neredzamais saucējs, kas guļ blakus galda mestā ēnā, sāk mētāties un stiprāk vaidēt. Sanitārs aiziet pie viņa, cenzdamies to mierināt. Viņa pazemā, laipnā balss atgā­dina baloža dūdošanu, un, pievēris acis, es redzu mūs­māju laidara sūnaino jumtu, pa kuru staigā rožainu un baltu dūju pulks.

Sanitārs atgriežas atkal un liek man pie mutes tumšu pudeli, mudinādams dzert:

«Dzer, dēls|, tas der veselam un vājam,» — un, viņam klausīdams, es lūpām aptveru konjaka pudeles kaklu, at­cerēdamies kaprāļa Salas vārdus, ka ievainotam atspirdzi­not dūšu un sirdi stipra dzēriena malks. Es kampju pilnu muti — sanitārs piepalīdzēdams pacēlis augšpus konjaka trauka kaklu — un tūliņ raujos atpakaļ, jo mute liekas pieskrējusi pilna šķidras guns.