- •Aleksandrs Grīns
- •Dvēseļu putenis
- •Ir agra rīta stunda, un aiz loga sarkans blāzmo saules lēkts.
- •Viss aizpeld miglā: nav vairs ne māju, nedz mātes atceres, un tikai sirds dziļumos deg sāpju smeldze, nebeidzama kā mūžība un asinsnaids.
- •Varbūt to pašu meitenes seju, kuras attēlu viņš nēsā sev līdzi, slēpdams kā sirdī sistu vainu, ko nedrīkst redzēt labāko draugu acis?
- •Iedomu vara kļūst tik liela, ka man liekas, es dzirdu baložu rūkšanu. Tikai tā kļūst arvienu stiprāka, saukdama atcerē mūsu staļļu jumtus, pa kuriem dūdodami mēdza staigāt baložu bari.
- •Vadu komandieriem tūliņ jāierodas rotas kancelejā.
- •Viens no tiem ir Vilnis, kam nepacietības un trauksmīguma pilni visi locekļi. Viņš klusi svilpo un dungo, nelikdamies zinis par miegaināko uzrūcieniem, un viss liekas kā savilkta atspere.
- •Vēl vairāk pa labi, gar Tukuma dzelzceļu, lauzīsies uz Ķemeru pusi pulkvedis Francis ar saviem rīdzniekiem, kas jau bijuši tepat pie Slokas vācu ugunī.
- •Izlūki pienāk mums klāt, Konrāds vārīgi nolaiž zemē savu nastu un ar lielo plaukstu slauka acis, jo atnestais ir viņa draugs Lejiņš.
- •Vācu lodes spindz arvien biežāki, un biežāki tās ārda zemi un kapā lietus peļķes, sviezdamas gaisā dubļus un ūdens šļakatas, bet tēvs ar Salu vēl nav beiguši valodas.
- •Virsleitnants izskrien mūsu ķēdei cauri, tad apcērtas skrējienā apkārt — acis zib, smaidošā mutē atmirdz zobu baltums — un māj mums uz vācu tranšeju pusi, izrāvis no jostas metamo granātu:
- •Vairīdamies no ierakuma malas, ko kapā lodes, mēs velkamies uz grāvja vidu, bet tas tā pielijis, ka duļķainais ūdens apņem zābaku purnus.
- •Vācu ložmetējs vāgūža augšā rej aizgūdamies; viņa šāvienu klaudzēšanā manāma satraukta steiga, un tātad ugunsgrēka iesākumu ir pamanījis arī ienaidnieks.
- •Viņš vēl nav beidzis stāstīt, kad mēs visi reizē sviežam šautenes pie vaiga.
- •Viņa sauciens liek skriet ledainam vēsumam pāri mūsu sakarsušajām mugurām un visiem reizē griezt galvas uz meža pusi.
- •Visur mana miglas dūmaku lēno ņirbēšanu. Spocīgas kļūst miglā visu lietu kontūras, un zilganpelēkas ir palikušas dzīvajo un mirušo sejas.
- •Viņi guļ ūdenī un dubļos, kā nu kurais kritis, un peļķes, kurās iegūlušās viņu galvas, ir tumšākas nekā tās, kurās nav neviena miroņa.
- •Vilnis apstājas savā soļošanā, bet tad nopurina galvu, kā dzīdams projām bažas un viņu grūtumu, un, piegājis pie loga, vēro raudošās debesis un pielijušo ielu, kas tagad izskatās kā gara dubļu palts.
- •Vilnis tomēr neatlaižas.
- •Viņas atgriezušās atkal, nelaiž mani vaļā, bet viņu dēļ man vairs nemetas kauns pašam no sevis.
- •Istabiņas kaktu ēnas kļuvušas baisīgi melnas. Tad viņas saplūst kopā, iestājas tumsa, un mani apņem nakts, kuras melnums pilns nopūtu un rēgu, un nav nevienas zvaigznes, kas mirdzētu nakts tumsībā.
- •Vilnis pieceļas, nosēdina man Oļu blakus, pielej glāzes un liek mums izdarīt saderināšanās ceremoniju.
- •Visi trīs mēs lecam kājās un pieliekušies sākam skriet uz vītola pusi, pie kura atspiedies bija stāvējis vācu sargkareivis.
- •Viņas plēš pušu miglas segu, ceļas augšup un slīd lejup, tausta, meklē un vēl nav atradušas mērķi, ko tām cenšas rādīt raķete pēc raķetes.
- •Vecais vīrs paskatās man sejā brīnpilnām acīm un bēdīgi nopurina sirmo galvu, zem kuras tam saaudzis bārdas mežs.
- •Iesalnieks saliecies iet uz ratu pakaļpusi, tad pagriežas un vaicā:
- •Varbūt sanitāra daudzinātais slavenais ķirurgs, kam operācijās tik veikla roka un nekļūdīgs skats.
- •Viņš pieceļas no gultas malas, uzmet man neapmierinātu skatu un pārmetoši nosaka:
- •Viņam sakustas melnās ūsas, lūpas savelkas smaidā, un, mādams ar galvu, tas atsedz savu segu, parādīdams kāju, kas visa notīta, un kā atvainodamies saka:
- •Viņš veras manī izpuvušu acu dobumiem, sejas tam vairs nava, un stings un drausmīgs ir atsegto zobu smaids, kurus vairs neapslēpj pīšļos sakritusi mute.
- •Viņa nāk atpakaļ, nesdama solīto plāksni un rakstāmo irbuli, smaidīdama teic:
- •Ir pelēka diena, bet gaišs un dzīvības pilns liekas pēc nakts rēgiem rudens dienas pelēkums.
- •Viss, liekas, aizpeld projām, sirds, šķiet, stājas, tumsa sagāžas pār mani, vēl šūpodama kaut kur projām, un tad es nekā nesajūtu vairs.
- •Vilnis smejas:
- •Vilnis viltīgi piemiedz acis, bet lūpas, kaut sakniebtas, lai savaldītu smieklus, raustās un dreb.
- •Vedējs apvainojas, grib sākt lamāties, bet Pētersons atmet ar roku un liek kruķus padusē.
- •Viss atkal ir kluss. Sniegs snieg, saldēdams muguru un plecus, un tad nakts vēsma man, nezinu, no kurienes, uzpūš virsū smēķa smaku.
- •Vedējs notvīkst kā uguns un, uztrūcies augšā, grib skriet kauties, bet Sēja aizsteidzas tam priekšā, ar veselo roku sagrābj aiz pleca un atsviež atpakaļ.
- •Vedējs ir apsēdies uz savas gultas malas, un es bez redzēšanas manu, ka tas atkal urbj degunu.
- •Viņa saņemas, bet velti lūko iedegt acīs dusmu kvēlu — un rājiena vietā nāk smaids. Un stāstījumā, ko beidzot viņa var sākt stāstīt, tai smaidi jaucas ar asarām.
- •Viņš, goda vīrs, bez vārda saprot manu lūdzošo skatienu, ar smaidu aizgriezdamies sānis, un, slēpdamies aiz sanitāra muguras no biedru acīm, mēs steidzamies atvadīties.
- •Iziet cauri palātai, laizdama pāri mūsu gultām pētoši laipnu skatu, un sirds sāk vēl karstāk degt gaidās, jo tagad vairs nav tālu viesu laiks.
- •Viņš noliecas, lai ņemtu savu mantu maisu un celtu augšā, bet Miķelsons kā kaķis uzlec tam uz skausta, ieņem plauktu un, laizdams logā spļāvienu gar krieva pinkaino galvu, nosaka;
- •Viņš sākumā purina galvu, bet, Miķelsonam piedraudot ar durkli, saraujas un saka:
- •Vācu šauteņu uguns kļūst vājāka, un tad instinkts mums liek gar baļķi līst pa labi, kur klaudz Spandega un Priedīša šautenes.
- •Vajātāji nāk arvien tuvāk.
- •Viņš aicina sev līdzi virsseržantu un iet pa labi, lai vēl reizi pie dienas gaismas novērotu vācu ierakumus un vietas, kur naktis varētu būt jaunais postenis.
- •Vācu pusē viss ir un paliek klusu. Arī pēc tam, kad priekšnieks sagrābis kādu āzi aiz koka kājas un paraustījis, lai pārliecinātos, vai drātis skan.
- •Vienā rāvienā mēs esam kājās un metamies ārā no sava mitekļa, skrējienā vēl berzēdami miegu no acīm.
- •Vācu tranšejās pēc kareivja pazušanas iestājies vēl lielāks klusums. Un tad to pārtrauc gaviļbrāzma: «Bravo, Letten! Brav-o-o-o!»
- •Viņš skatās man garām savām sagurušām acīm, kurām iesarkani plakstiņi, un lūpas tam lēni kustas, kā sarunājoties ar sevi pašu vai kādu citu, kas man nav saredzams.
- •Ieraudzījis tēvu, Sēja mehāniski stiepjas taisns, bet tad, paskatījies tam acīs, kas priecīgas un gaišas, atkal nolaiž pie cepures celto roku, kļūdams vēl smaidošāks.
- •Vai tiešām tā sēdēt, griezt zobus, vīstīt dūres un kauties pašiem ar savu niknumu?
- •Varbūt lai nepaliktu par meliem dzejnieku spriedelējumi par mīlas un nāves tuvumu.
- •Viņš skatās, nevarēdams acu novērst no Nāves salas, virs kuras bedrēm un grāvjiem, un sargātāju galvām tagad trako granātu putenis.
- •Vāci ir akurāti ļaudis, un pēc viņu artilērijas uguns iesākšanās un beigšanās laika var regulēt pulksteni.
- •Iet lielā uzbrukumā mums nav atļauts — šīs nakts gaitas būs tikai demonstrācija, bet krievu štābs vēlas rītausmā no mums saņemt ložmetējus un gūstekņus.
- •Varbūt mirušā tēva pēdējā griba, varbūt mūsu kopējā asinsnaida balss.
Viņa sauciens liek skriet ledainam vēsumam pāri mūsu sakarsušajām mugurām un visiem reizē griezt galvas uz meža pusi.
Pāri laukam un pļavai, kas stiepjas aiz tās, robežodama ar meža malu, asā gaitā maršē uz mūsu pusi vācu ķēde, kareivjiem ceļot kājas kā parādes gājienā. Neapstādamies savā steidzīgajā soļošanā, rakstā likdami kājas, viņi rakstā ceļ šautenes pie vaiga, šauj uz mūsu pusi, nāk tuvāk un tuvāk — atkal ceļas, šauj un laižas lejup šauteņu stobri, jūk ūdens paltis zem cieti spertiem zābakiem, un ķēdei nav saredzams gals.
Priekšā mums sprauga, kurā katru mirkli var parādīties ložmetēja stobrs. Pa kreisi milzīgs liesmu sārts, kas rūkdams met gaisā un mums uz muguras un galvām degošās lubiņas un kvēlojošās siena saujas, pa labi — miroņiem nosēts lauks, un aiz muguras vācu ķēde, kas nāk pāri laukam uz mūsu pusi, neatvairāma kā ložmetēju sēta ugunsšalts
Spraugā parādās augums, kam vairs nav cilvēka izskata. Viņam apsvilusi seja, galvai vairs nav ne kaskas, nedz matu un no pleciem un muguras nokarājas apdegušu drēbju skrandās.
Aiz viņa iznirst no dūmiem un ugunsmutuļiem otrs un trešs, streipuļo uz arumu pusi, nesdami ložmetēju. Viņi klūp, ceļas kājās, iet un krīt no jauna, tiekdamies tikt projām no liesmu jūras, kas padarījusi aklas viņu acis, un tomēr nepamezdami savu ieroci, kas strādājis bez stājas līdz tam mirklim, kad liesmu mēles jau sāka skart viņa vadītāju muguras.
Mēs skatāmies kā sastinguši šai dzīvo miroņu gājienā, un tad Miķelsons trūkstas kājās. Turēdams durkli pa dūrienam, viņš nospļaujas, izgrūž krievisku lamu vārdu un gāžas uz priekšu, bet lādēdamies izlaiž pusceļā šauteni no rokām, nogāžas ar seju dubļos, un ap viņu pajūk ūdensšalts.
Sēja ievaidas un saķer plecu, un arvienu niknāk sāk sisties vāgūža sānu mūrī vācu ķēdes lodes, sviezdamas mums sejās un uz galvām kaļķu drupatas un ķieģeļu drumslas.
Ložmetējnieki netraucēti aizstreipuļo pāri arumiem uz savējo pusi, jo nevienam no mums nepaceļas šautene.
Tad mēs atkal pagriežam galvas pret lauku, kam pāri no meža puses nāk vācu ķēde, un beidzot no mūsu locekļiem atlaižas mulsuma sastingums. Bez komandas mēs pietrūkstamies kājās, sākam pieliekušies skriet uz pagalma pusi gar degošā laidara mūri, un Konrāds, skrējienā vēl neizlaizdams nazi no zobiem, pieceļ un rauj līdzi Miķelsonu, kas vaid un lādas, spiezdams plaukstu pie asiņainajiem sāniem, un Spandegs, iebāzis mēteļa kabatā naganu, ar veselo roku paķer čiekurkalnieša šauteni.
Mēs esam aiz mūra stūra, lietus peļķēm un asiņu paltīm pielijušā pagalmā, kas tagad pieplūdis ar deguma smaku, kodīgiem dūmiem un satrauktiem strēlniekiem, un beidzot sākam just, ka mums ir smaga noguruma pilnas rokas un kājas.
Gar aku, pie kuras guļ asiņainos dubļos beigts vācu kareivis, skrien uz spraugas pusi un mums klāt rotas komandieris un tam pakaļ pulciņš mūsējo ar šautenēm uz rokas.
Virsleitnants uzmet īsu skatu arumiem un viņu vagās sagāztajiem vācu līķiem, pamana kontruzbrukumu, apstājas un sagrābj aiz pleca Vilni, kas skrējis tam līdz:
«Skrien, cik spēka, pie virsseržanta, lai ved uz priekšu otro pusrotu!»
Vilnis aizdrāžas gar istabas galu atpakaļ, un Salam, kas saguldījis savējos strēlniekus ķēdē aiz dārza sētas, ir kļuvis, pienākot pie rotas komandiera, vēl drūmāks kā vienmēr vaigs.
«Virsleitnanta kungs,» viņš klusi saka, «jādabū šurp labi mudīgi Krastiņš ar viņa mašīnu,. Citādi var iziet dumji — friču nāk vai vesels pusbataljons.»
Ratnieks paskatās kaprālim sejā un tad saka ziņnesim:
«Ceturto rotu uz priekšu, un ložmetēju auļos šurp!»
Strēlnieks pazūd dūmos, kas mutuļo ap mums, gāzdamies līdz ar deguma tveici no laidara puses, un palikušie strēlnieki uz komandiera mājienu metas arumos ķēdē, plakdami aiz kritušiem, un mēs atkal spiežam plecos vinčestru laides.
«Ašu. uguni!» sauc virsleitnants, un arumos sāk klaudzēt strēlnieku šautenes.
Vāci nāk arvien tuvāk ātrā gaitā, bet nenoguldamies ne reizes, kaut gan nācēju rindā jau manāmi robi un aiz viņu ķēdes palikuši guļot laukā vairāki augumi.
Pa kreisi, netālu aiz dārza, ierejas un apklust ložmetējs, un tagad mēs zinām, ka Krastiņš ar savu mašīnu jau steidzas šurp.
Vāci paātrina gaitu — steidzīgāki klaudz mūsu šautenes, un viena doma kaļ smadzenēs mums visiem.
Vai laikā atsteigsies mūsu pusrota un ceturtā rota, un vai laikus sāks mums tepat tuvumā strādāt Krastiņa ložmetējs?
Tuvāk, arvienu tuvāk nāk vācu kontratakas vilnis, un viens otrs no mums jau sāk netēmēdams šaut,
To pamana rotnieks, un viņa balss pārtrauc mūsu nervozo šaušanu:
«Pa vācu ķēdi, rota, — uguni!»
Reizē noklaudz arumos sakritušo strēlnieku šautenes, un, dzirdot mierīgos komandas vārdus un saskaņu, kādā izšāvušas mūsu bises, top mierīgākas mums rokas un trauksmīgu bažu vilnis atlaižas no sirds.
«Rota, uguni!»
Atkal dārd zalve, nācēju ķēdē rodas jauni robi, un tad mēs dzirdam pagalmā un spraugā steidzīgu kāju dimdēšanu, skrējienā piekusušas krūtis — un mums blakus metas arumu vagās jauni strēlnieku stāvi, celdami šautenes pie vaiga un likdami stobrus pāri līķiem, lai parocīgāki varētu
šaut.
Tagad vācu ķēde jau pienākusi tik tuvu, ka var saskatīt atsevišķas sejas zem haki kaskām, un vācu virsnieks, steigdamies šāvējiem pa priekšu, jau ceļ komandai zobenu.
Viņš nepaspēj to pacelt virs galvas un laist lejup, lai dotu saviem kareivjiem zīmi gāzties durkļu uzbrukumā, jo kaska tam piepeši nokrīt no galvas un, izlaizdams no rokas zobenu, viņš atmuguriski nogāžas zemē, un turpat mums aiz mugurām — pie klēts stūra — jautri noskan mūsu virsleitnanta balss:
«Labi šauts, virsseržant!»
Es apsviežos uz sāniem, redzu rotnieku un blakus viņa skaistajai zēna sejai tēva sirmo galvu ar spurotām, sirmām ūsām un ļaunas uguns pilnu aci, kas glūn mums pāri uz vācu pusi, un zem acs glūn jaunam šāvienam pacelts vinčestra stobrs.
Krītot virsniekam, vācu ķēde palēnina gaitu, bet tikai uz acumirkli.
Tad viņi nolaiž pa dūrienam savu durkļu platos asmeņus un klusēdami sāk skriet uz mūsu pusi.
Strēlnieku šauteņu uguns atkal kļūst nervozi aša, un piepeši aiz dārza stūra sāk līksmi un skaļi tarkšķēt mūsējais ložmetējs.
Es pametu skatu — un gar ābeles stumbru glūn, pavērsts uz vācu pusi, masīvs stobrs, no kura tagad sākusi plūst un skalot mūsu lauku uguns un nāves šalts.
Krastiņa ložmetēja stobrs lēni un nesteigdamies patlaban virzās no kreisās puses uz labo — un, sākdama no kreisās puses, ļimst zemē skrejošo uzbrucēju ķēde kā rudzu lauks, ko lauž veldrē piepeši atauļojis viesulis.
Skrējēji krīt juku jukām, citi paliek guļot, citi lūko celties kājās, un citi plēš pirkstiem arumus vai lūko rāpties atpakaļ, līdz kādā vagā paliek klusi.
Atsaukdamies un piebalsodams Krastiņa vadītās nāves pļaujmašīnas balsij, degošā laidara otrā malā pret rijas pusi piepeši sāk strādāt otrs ložmetējs, un Spandegam, kas guļ man blakus, veselajā rokā atkal turēdams naganu, pēkšņi paliek līksms drūmais vaigs, un nodaļnieks man iekliedz ausī:
«Nupat iet zaļi! Ceturtā rota arī klāt, un tai līdzi otra mūsu mašīna!»
Bez stājas strādā Krastiņa ložmetējs, trakā steigā tam turas līdzi mūsu šauteņu balsis, un cauri liesmu krākšanai un dūmu mutuļiem, kas veļas no laidara puses un staigā pa arumiem ap kritušiem un dzīviem, var dzirdēt no labās puses, kā klab ceturtās rotas šautenes.
Daļai vācu tomēr izdevies aizsniegt laidara mūri, un, slēpdamies aiz tā, viņi sāk nikni šaut. Daļa ir noplakusi ķēdē pie zemes, nenogaidīdama nāvi, ko sēj pāri laukam Krastiņa ložmetējs, un, stobram pagriežoties uz citu pusi, lec kājās un lūko bēgt atpakaļ, un bēgļus vajā mūsu uguns, un pa pēdām tiem steidz Krastiņa mašīnas šķiestā nāves un uguns šalts.
Tad mēs visi reizē bez komandas sakustamies, ceļamies 'kājās un sākam skriet pulciņos uz priekšu, atkal guldamies zemē, sākdami šaut un atkal lēkdami augšā, lai sāktu no jauna skriet,
Ceturtā vada kaprālis Dzilna ar saviem strēlniekiem metas ap degošā laidara stūri, noliekuši cīņai durkļus, un steidz nobeigt mūri aizsniegušos vācus — skan lāsti, šķind sasizdamies asmeņi — un gūstā no tiem nedodas neviens.
Mēs citi izskrienam nāves nopļauto rindām cauri, tiekdamies pretim meža malai, kurā pazūd retie bēgļi un mūsu skrējienu aptur sīku priedīšu stumbri, un tad mēs beidzot atjēdzamies, ka diena jau iet uz vakara pusi— pāri zemei nolaidusies krēsla, kurai pakaļ steidzas melna veļu nakts.
Ienaidnieks pazudis mežā, kur tagad retumis atspindz kāda nomaldījusies lode, un purva priežu sils liekas izmiris un baisīgi kluss. Vējš lēni žūžo kroplo koku zaros, bet uz dzelzceļa pusi un Lielupes malā vēl nerimstas cīņas troksnis, un šauteņu sprakšķēšanu un ložmetēju tarkšķošās balsis šad un tad pārkliedz lielgabalu balsis. Auksts un mikls ir vēlīnā oktobra gaiss. Zeme pielijusi ūdens paltīm, un zemu staigā tumšpelēki padebeši, sijādami lietus lāses un sniegu, kura pūkas sāk kust, vēl neaizsniegušas slapjos pļavas ciņus un mūsu vaigus, kas aplipuši dubļu šļakatām, ugunsgrēka svelmes šķiestiem kvēpiem un sarecējušām asinīm.
Atskrienot mežmalā, mēs elpojam smagi un aši, rausdami no pierēm sviedrus un no acīm lietus piles. Tagad mums metas auksti, salst slapjās kājas un bezgala liels nogurums manāms visos locekļos.
Mūsu drēbes ir pielijušas un piesvīdušas; zābakus, mēteļu priekšas un piedurknes klāj dubļi, kuriem aplipuši arī mūsu ceļgali, roku plaukstas un patronsomas. Daudziem ir tik melnas sejas, ka redz acu baltumus.
Mēs sēžam mežmalā uz celmiem un pielijušiem ciņiem, vēl arvien turēdami rokās šautenes, bet nesenais kaujas spars ir pazudis bez miņas, un, tam izgaistot, piezadzies klāt un pārņēmis mūs no galvas līdz kājām nāves gurums, mākdams ar savu svina smagumu rokas un kājas. Pamazām sākuši retāk zvanīt mūsu satraukto asiņu zvani, un divkārt auksts un drēgns tagad liekas zemliku laika gaiss,
No visām pusēm nāk mums virsū vēsums un krēsla. Miroņiem nosētais lauks, kas stiepjas no pļavas līdz mājām, jau metas pelēkmelns, bet laidara mūros vēl nav beigušas kvēlot sakritušās spāres un sijas un met zemajos padebešos ļauni sarkanu atspīdumu.
Purva priežu silā un visos pļavas stūros sāk velties un kūpēt migla, kuras strīpas saskatāmas arī lauka melnumā virs pielijušām ūdens paltīm.