- •Aleksandrs Grīns
- •Dvēseļu putenis
- •Ir agra rīta stunda, un aiz loga sarkans blāzmo saules lēkts.
- •Viss aizpeld miglā: nav vairs ne māju, nedz mātes atceres, un tikai sirds dziļumos deg sāpju smeldze, nebeidzama kā mūžība un asinsnaids.
- •Varbūt to pašu meitenes seju, kuras attēlu viņš nēsā sev līdzi, slēpdams kā sirdī sistu vainu, ko nedrīkst redzēt labāko draugu acis?
- •Iedomu vara kļūst tik liela, ka man liekas, es dzirdu baložu rūkšanu. Tikai tā kļūst arvienu stiprāka, saukdama atcerē mūsu staļļu jumtus, pa kuriem dūdodami mēdza staigāt baložu bari.
- •Vadu komandieriem tūliņ jāierodas rotas kancelejā.
- •Viens no tiem ir Vilnis, kam nepacietības un trauksmīguma pilni visi locekļi. Viņš klusi svilpo un dungo, nelikdamies zinis par miegaināko uzrūcieniem, un viss liekas kā savilkta atspere.
- •Vēl vairāk pa labi, gar Tukuma dzelzceļu, lauzīsies uz Ķemeru pusi pulkvedis Francis ar saviem rīdzniekiem, kas jau bijuši tepat pie Slokas vācu ugunī.
- •Izlūki pienāk mums klāt, Konrāds vārīgi nolaiž zemē savu nastu un ar lielo plaukstu slauka acis, jo atnestais ir viņa draugs Lejiņš.
- •Vācu lodes spindz arvien biežāki, un biežāki tās ārda zemi un kapā lietus peļķes, sviezdamas gaisā dubļus un ūdens šļakatas, bet tēvs ar Salu vēl nav beiguši valodas.
- •Virsleitnants izskrien mūsu ķēdei cauri, tad apcērtas skrējienā apkārt — acis zib, smaidošā mutē atmirdz zobu baltums — un māj mums uz vācu tranšeju pusi, izrāvis no jostas metamo granātu:
- •Vairīdamies no ierakuma malas, ko kapā lodes, mēs velkamies uz grāvja vidu, bet tas tā pielijis, ka duļķainais ūdens apņem zābaku purnus.
- •Vācu ložmetējs vāgūža augšā rej aizgūdamies; viņa šāvienu klaudzēšanā manāma satraukta steiga, un tātad ugunsgrēka iesākumu ir pamanījis arī ienaidnieks.
- •Viņš vēl nav beidzis stāstīt, kad mēs visi reizē sviežam šautenes pie vaiga.
- •Viņa sauciens liek skriet ledainam vēsumam pāri mūsu sakarsušajām mugurām un visiem reizē griezt galvas uz meža pusi.
- •Visur mana miglas dūmaku lēno ņirbēšanu. Spocīgas kļūst miglā visu lietu kontūras, un zilganpelēkas ir palikušas dzīvajo un mirušo sejas.
- •Viņi guļ ūdenī un dubļos, kā nu kurais kritis, un peļķes, kurās iegūlušās viņu galvas, ir tumšākas nekā tās, kurās nav neviena miroņa.
- •Vilnis apstājas savā soļošanā, bet tad nopurina galvu, kā dzīdams projām bažas un viņu grūtumu, un, piegājis pie loga, vēro raudošās debesis un pielijušo ielu, kas tagad izskatās kā gara dubļu palts.
- •Vilnis tomēr neatlaižas.
- •Viņas atgriezušās atkal, nelaiž mani vaļā, bet viņu dēļ man vairs nemetas kauns pašam no sevis.
- •Istabiņas kaktu ēnas kļuvušas baisīgi melnas. Tad viņas saplūst kopā, iestājas tumsa, un mani apņem nakts, kuras melnums pilns nopūtu un rēgu, un nav nevienas zvaigznes, kas mirdzētu nakts tumsībā.
- •Vilnis pieceļas, nosēdina man Oļu blakus, pielej glāzes un liek mums izdarīt saderināšanās ceremoniju.
- •Visi trīs mēs lecam kājās un pieliekušies sākam skriet uz vītola pusi, pie kura atspiedies bija stāvējis vācu sargkareivis.
- •Viņas plēš pušu miglas segu, ceļas augšup un slīd lejup, tausta, meklē un vēl nav atradušas mērķi, ko tām cenšas rādīt raķete pēc raķetes.
- •Vecais vīrs paskatās man sejā brīnpilnām acīm un bēdīgi nopurina sirmo galvu, zem kuras tam saaudzis bārdas mežs.
- •Iesalnieks saliecies iet uz ratu pakaļpusi, tad pagriežas un vaicā:
- •Varbūt sanitāra daudzinātais slavenais ķirurgs, kam operācijās tik veikla roka un nekļūdīgs skats.
- •Viņš pieceļas no gultas malas, uzmet man neapmierinātu skatu un pārmetoši nosaka:
- •Viņam sakustas melnās ūsas, lūpas savelkas smaidā, un, mādams ar galvu, tas atsedz savu segu, parādīdams kāju, kas visa notīta, un kā atvainodamies saka:
- •Viņš veras manī izpuvušu acu dobumiem, sejas tam vairs nava, un stings un drausmīgs ir atsegto zobu smaids, kurus vairs neapslēpj pīšļos sakritusi mute.
- •Viņa nāk atpakaļ, nesdama solīto plāksni un rakstāmo irbuli, smaidīdama teic:
- •Ir pelēka diena, bet gaišs un dzīvības pilns liekas pēc nakts rēgiem rudens dienas pelēkums.
- •Viss, liekas, aizpeld projām, sirds, šķiet, stājas, tumsa sagāžas pār mani, vēl šūpodama kaut kur projām, un tad es nekā nesajūtu vairs.
- •Vilnis smejas:
- •Vilnis viltīgi piemiedz acis, bet lūpas, kaut sakniebtas, lai savaldītu smieklus, raustās un dreb.
- •Vedējs apvainojas, grib sākt lamāties, bet Pētersons atmet ar roku un liek kruķus padusē.
- •Viss atkal ir kluss. Sniegs snieg, saldēdams muguru un plecus, un tad nakts vēsma man, nezinu, no kurienes, uzpūš virsū smēķa smaku.
- •Vedējs notvīkst kā uguns un, uztrūcies augšā, grib skriet kauties, bet Sēja aizsteidzas tam priekšā, ar veselo roku sagrābj aiz pleca un atsviež atpakaļ.
- •Vedējs ir apsēdies uz savas gultas malas, un es bez redzēšanas manu, ka tas atkal urbj degunu.
- •Viņa saņemas, bet velti lūko iedegt acīs dusmu kvēlu — un rājiena vietā nāk smaids. Un stāstījumā, ko beidzot viņa var sākt stāstīt, tai smaidi jaucas ar asarām.
- •Viņš, goda vīrs, bez vārda saprot manu lūdzošo skatienu, ar smaidu aizgriezdamies sānis, un, slēpdamies aiz sanitāra muguras no biedru acīm, mēs steidzamies atvadīties.
- •Iziet cauri palātai, laizdama pāri mūsu gultām pētoši laipnu skatu, un sirds sāk vēl karstāk degt gaidās, jo tagad vairs nav tālu viesu laiks.
- •Viņš noliecas, lai ņemtu savu mantu maisu un celtu augšā, bet Miķelsons kā kaķis uzlec tam uz skausta, ieņem plauktu un, laizdams logā spļāvienu gar krieva pinkaino galvu, nosaka;
- •Viņš sākumā purina galvu, bet, Miķelsonam piedraudot ar durkli, saraujas un saka:
- •Vācu šauteņu uguns kļūst vājāka, un tad instinkts mums liek gar baļķi līst pa labi, kur klaudz Spandega un Priedīša šautenes.
- •Vajātāji nāk arvien tuvāk.
- •Viņš aicina sev līdzi virsseržantu un iet pa labi, lai vēl reizi pie dienas gaismas novērotu vācu ierakumus un vietas, kur naktis varētu būt jaunais postenis.
- •Vācu pusē viss ir un paliek klusu. Arī pēc tam, kad priekšnieks sagrābis kādu āzi aiz koka kājas un paraustījis, lai pārliecinātos, vai drātis skan.
- •Vienā rāvienā mēs esam kājās un metamies ārā no sava mitekļa, skrējienā vēl berzēdami miegu no acīm.
- •Vācu tranšejās pēc kareivja pazušanas iestājies vēl lielāks klusums. Un tad to pārtrauc gaviļbrāzma: «Bravo, Letten! Brav-o-o-o!»
- •Viņš skatās man garām savām sagurušām acīm, kurām iesarkani plakstiņi, un lūpas tam lēni kustas, kā sarunājoties ar sevi pašu vai kādu citu, kas man nav saredzams.
- •Ieraudzījis tēvu, Sēja mehāniski stiepjas taisns, bet tad, paskatījies tam acīs, kas priecīgas un gaišas, atkal nolaiž pie cepures celto roku, kļūdams vēl smaidošāks.
- •Vai tiešām tā sēdēt, griezt zobus, vīstīt dūres un kauties pašiem ar savu niknumu?
- •Varbūt lai nepaliktu par meliem dzejnieku spriedelējumi par mīlas un nāves tuvumu.
- •Viņš skatās, nevarēdams acu novērst no Nāves salas, virs kuras bedrēm un grāvjiem, un sargātāju galvām tagad trako granātu putenis.
- •Vāci ir akurāti ļaudis, un pēc viņu artilērijas uguns iesākšanās un beigšanās laika var regulēt pulksteni.
- •Iet lielā uzbrukumā mums nav atļauts — šīs nakts gaitas būs tikai demonstrācija, bet krievu štābs vēlas rītausmā no mums saņemt ložmetējus un gūstekņus.
- •Varbūt mirušā tēva pēdējā griba, varbūt mūsu kopējā asinsnaida balss.
Vācu ložmetējs vāgūža augšā rej aizgūdamies; viņa šāvienu klaudzēšanā manāma satraukta steiga, un tātad ugunsgrēka iesākumu ir pamanījis arī ienaidnieks.
«Žēl staļļu,» nopūzdamies saka druknais gaišmatis Sēja, kam palikušas Leišmalē mājas ar simts piecdesmit pūrvietām kviešzemes. «Diezin ko teiks saimnieks, kad atgriezīsies un dabūs to zināt, ka paša tautas brāļi pielaiduši viņa laidaram uguni?»
Spandegs uzmet runātājam drūmu skatu, paskatās uz jumta pusi un arī nopūšas:
«Ko lai dara? Un kas tad priekš saimnieka ir labāki — atgriezties atkal mājās, kas palikušas bez staļļiem, vai nemaz nepārnākt savā zemē, ko paņems kāds vācu kolonists?»
Sēja paloka galvu, bet no skatiem, kādiem tas vēro dūmu mutuļu celšanos no vāgūža jumta, var manīt, ka viņa saimnieka sirdij šī lieta tomēr nepatīk.
«Tak jau vismaz citas ēkas neaizņems,» viņš gausi novelk, paskatījies lietus mākoņos, kas klīņā virs galvas, «jumti visi pielijuši un vēja arī nav.»
Kā atsaukdamies Sējas vārdiem, tanī vāgūža jumta vietā, kur Miķelsons ielaidis aizdedzināto avīzes strēmeli, izšaujas stāvus gaisā liels dūmu padebesis un tam pakaļ rūcoša dzeltenu liesmu mēle. Tad uguns sāk spiesties cauri jumta lubiņām arī citās vietās, sākumā vēl pabailīgi, pat plakdama atpakaļ, bet viņas mēles ātri pieņemas stiprumā, krākdamas šaujas augšup, un pēc brītiņa visa jumta vidusdaļa jau izskatās kā plašs ugunssārts, un dūmu lāņi, nesdami sev līdzi karstu deguma dvašu, sāk plesties pāri arumiem, ķeras kailajos dārza koku zaros, kas dreb aiz klēts, un ar savu kodīgumu un sviluma smaku kutina mums nāsis un liek acīm asarot.
«Nekas,» sevi mierina Konrāds, ar īkšķi berzēdams iesarkanās sivēna acis, «ja mēs raudam te ārā, tad friči tur iekšā sāks drīz gaudot.»
Tiešām, vācu ložmetēja šaušana kļuvusi vēl satrauktāka, laidarā dzird sasaucamies ķērcošas balsis, un uguns pa vāgūža augšu skrien tālāk, tiekdamās apņemt no trim pusēm ienaidnieku, ko drīz apņems liesmu loks.
Pa vāgūža augšu skrien tālāk, tiekdamās apņemt no trim pusēm ienaidnieku, ko drīz apņems liesmu loks. Miķelsons ir piepeši pazudis kā ūdenī. Tad viņš parādās
mums aiz muguras, plecs tam nobiris kaļķiem, ejot cieši gar staļļa mūri, un viņš stāsta, ka rija jau mūsu rokās un pirmā vada ķēde sākusi virzīties uz staļļa pusi.
Viņš vēl nav beidzis stāstīt, kad mēs visi reizē sviežam šautenes pie vaiga.
Spraugā starp vāgūža stūri un klēts galu parādās salīkuši stāvi, diebdami uz lauka vidus pusi.
«Uguni!» sauc Spandegs, bet mēs jau esam sākuši bez komandas šaut.
Četri augumi saļimst arumos — viens no tiem vēl lūko celties kājās, bet viņu nopļauj pa otram lāgam mūsu lodes — un piektais apmet kūleni, aizskrējis soļus divdesmit tālāk.
Atkal parādās jauns bēgļu pulciņš, kas cer glābties no uguns liesmām un pirmā vada lodēm, bet saplok turpat pret dārza stūri, jo tagad sākuši šaut arī Salas vīri, kas slēpjas aiz klēts.
Salas strēlnieku lodes kapā vāgūža stūri virs mūsu galvām, bet liekas, uz šo pusi sākusi šaut arī vācu ķēde, kas guļ tīrumā dārzam iepretim, — vismaz dažas lodes nāk mums tieši no sāniem. Citas atsitas mūrī, citas aizspindz uz degošā jumta pusi, kas tagad izskatās kā viens vienīgs liesmu sārts.
Vāgūža jumta gals jau deg kā lāpa, bet vēl arvienu nav beidzis strādāt vācu ložmetējs.
«Va' velns,» brīnās Sēja, «kur tiem tēviņiem stipri nervi un pret karstumu nejūtīgas muguras! Nupat jau vajadzēja bēgt ārā no vāgūža pa kaklu pa galvu ar visu mašīnu.»
Ložmetējs šauj vēl steidzīgāk, tagad atkal bez pārtraukuma — un, liekas, ne vien uz rijas pusi, no kuras nāk pirmā vada ķēde, bet arī pa klēts galu, no kura stūra piepeši pazuduši mūsējo šauteņu stobri.
«Grib segt savējo atkāpšanos,» Spandegs skaļi saka, un balss tam tūliņ apraujas, jo tagad no pagalma pa spraugu izskrien arumos vesels bars vācu un diedz, cik jaudas, mums garām uz meža pusi.
Vēl steidzīgāk mēs liekam strādāt šauteņu aizslēgiem, un palikušie bēdzēju stāvi skrien, krīt un kūleņo pielijušās vagās — un daudzi nogāžas dubļos, lai nepieceltos vairs.
Mēs šaujam bez stājas, vinčestru stobri metas karsti, un karsti paliek arī mūsu galvām un mugurām, jo no degošā jumta puses uz tām līst liesmu tveice.
Šauteņu klaudzieni, ložmetēja tarkšķēšana, liesmu rūkšana un ložu klaksti vāgūža sānu mūrī — un mēs atkal esam beiguši šaut, jo arumi, kas mums priekšā, ir kritušu un mirēju lauks.
Tad mitējušies strādāt arī vācu ložmetējnieki, sēdēdami uguns liesmās pie savas mašīnas un cenzdamies brīvot biedriem atkāpšanās ceļu, un Miķelsons, piecēlies uz ceļa, uzsprauž durkli savai šautenei, ar tās laidi dodams Konrādam vieglu belzienu sānos.
Garais dundadznieks pablisina uz posma vecākā pusi savas iesarkanās acis, kas pilnas dūmu asarām, un, pamājis ar galvu, izvelk no azotes tuteni. Pagaidām viņš to neņem pa sviedienam, bet ieliek asmeni zobos un skatās visapkārt viltīgi jautrām, piemiegtām acīm, kuras vēl nav beigušas asarot.
Mums citiem sāk straujāk sisties sirds un rokas ciešāki sažņaudz šautenes.
Ja vācu ložmetējnieki nav sadeguši dzīvi vai nobeigušies no karstuma, kas trakojis tiem aiz muguras, tad viņiem tagad jānāk ārā pa šo pašu spraugu — cita ceļa tiem nav —, jāskrien garām mūsu šauteņu stobriem — tāpat kā nesen vēl skrēja viņu biedri, lai kristu arumos — augšpēdus, ar seju uz leju vai sāniem — un neceltos vairs.
Mēs skatāmies uz spraugas pusi, nenolaizdami no tās acu. Mums ir līdz pēdējam sasprindzināti nervi, un tad Sēja, rausdams nost no pleca tam uzkritušu degošo siena sauju, pagriež galvu atpakaļ un iekliedzas:
«Friču ķēde aiz muguras!»